Kāpēc mēs noelšamies, kad esam izbrīnīti vai šokēti?

Asā un straujā elpas ievilkšana pārsteiguma brīdī parasti ir refleksīva reakcija uz pārsteigumu vai briesmām. Kāpēc tā?

Noelšanās ir saistīta ar iedzimto izdzīvošanas mehānismu un iekodēta cilvēka evolūcijā kā bēgšanas vai cīnīšanās reakcija. Saskāries ar potenciālām briesmām, mūsu ķermenis sāk gatavoties reakcijai, vai nu tiekot galā ar briesmām, vai pēc iespējas ātrāk no tām aizbēgot. Vienā acumirklī norisinās sarežģīta bioloģisku notikumu virkne. Pirmo trauksmes zvanu iedarbina neliels mandeles formas reģions smadzenēs amigdala.

Kad mēs dzirdam vai redzam kaut ko mums draudošu, amigdala sūta trauksmes signālu uz hipotalāmu, kas regulē ķermeņa funkcijas. Hipotalāms iedarbina simpātisko nervu sistēmu, kas sagatavo organismu aktīvai darbība.

Kad simpātiskā nervu sistēma ir aktivizēta, virsnieru dziedzeri sāk asinsritē nogādāt hormonus, to skaitā adrenalīnu. Rezultātā organismā norisinās vairākas izmaiņas, kas palīdz mums domāt un rīkoties ātrāk. Acu zīlītes paplašinās, lai tajās iekļūtu vairāk gaismas un mēs varētu redzēt labāk. Mūsu elpošana paātrinās, lai organismā nonāktu pēc iespējas lielāks skābekļa daudzums. Sirds sāk sisties straujāk, lai galvenās muskuļu grupas un orgāni tiktu labāk apgādāti ar skābekli, raksta "BBC".

Noelšanās izbrīna vai izbīļa brīdī vienkārši ir organisma sagatavošanās bēgšanai, straujāk ieelpojot skābekli. Reiz tas viss cilvēkam palīdzēja izdzīvot, tiesa, nu izdzīvošana kļuvusi vieglāka un briesmas vairs neuzglūn uz katra stūra, tomēr organisms vēl joprojām mēdz tevi sagatavot bēgšanai vai cīņai ar parasto mājas zirnekli vai pat tumsā pamanītu drēbju pakaramā ēnu.