2019. gada sākumā Ukrainas pareizticīgajai baznīcai tika piešķirts neatkarīgs statuss no Maskavas patriarhijas. Tomēr Ukrainā joprojām ir vairāk nekā 12 tūkstoši draudžu, kuru garīgais līderis ir Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils. Pat pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā viņš turpina sludināt mieru starp «brālīgajām tautām». Pasauli viņš redz kā cīņu starp labo Krieviju un ļaunajiem rietumiem, kuri agresīvi uzbrūk «svētās Krievzemes» iedzīvotājiem ar sekulārismu, cilvēktiesībām un geju parādēm. 

Kirils zināms kā «vispolitiskākais» Patriarhs kopš Padomju Savienības sabrukšanas. Putinu viņš 2012. gadā saucis par «Dieva brīnumu», kas izglābis Krieviju no rietumnieciskošanās, kuru sāka Boriss Jeļcins. Patriarhs pasauli redz kā daļu no cīņas starp «labo un ļauno». Viņaprāt, geju parādes, patērētāju sabiedrība un liberāls, demokrātisks režīms, kā arī sekularizācija, kas esot saistīti ar Rietumu pasauli, ir pretstats tradīcijām, tikumiem un dievbijībai, kas raksturo «svēto Krievzemi». Kā viņš pats paudis dievkalpojumā 6. martā, neilgi pēc kara sākuma jebkurš – arī «brīvprātīgie separātisti» Krimā, Donbasā un Luhanskā, kas cīnījušies pret rietumnieciskošanos, – ir pelnījuši atbalstu. Arī patriarhs dod priekšroku «slāvu brālīgo tautu» – Krievijas un Ukrainas, kā arī Baltkrievijas – vienotībai, lai efektīvi cīnītos pret Rietumu sekulārismu un garīgo degradāciju.

Tāpēc Kirila idejas raksturo «pareizticīgais nacionālisms». Krievija ir tikai daļa no «svētās Krievzemes»; tās pamatiedzīvotāji nav tikai krievi, bet visas krieviski runājošās valstis «tuvajās ārzemēs». Krievu pasaule var tikt veidota, balstoties uz pareizticīgās pasaules ētiku un principiem. Tāpēc jāsecina, ka abiem bijušajiem VDK aģentiem – Putinam un patriarham Kirilam – ir kopīga vīzija par Krievijas nākotni, kas ietver imperiālus apmērus, pretestību Rietumiem un kopēju ticību.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X