Video ⟩ Kādā stadijā ir RAKUS un Latvijas Onkoloģijas centra konflikts?

Veselības ministre Līga Meņģelsone krīzes deeskalācijai ir deleģējusi padomi mēneša laikā atrisināt konfliktu, turklāt prasot sniegt ne tikai īstermiņa, bet arī ilgtermiņa risinājumus.

Kādā stadijā šobrīd ir konflikta risināšana? Kādas ir ārstu prasības un valdes pamatojums šīs prasības pildīt? Kā arī kā konflikta gaitu maina RAKUS valdes priekšsēdētāja termiņa beigšanās? Par šiem un citiem jautājumiem - "Nedēļas fokusā".

Piektdien Latvijas Onkoloģijas centra kolektīvs izsūtīja Ministru prezidentam, veselības ministrei un Latvijas vadošajām pacientu biedrībām atklātu vēstuli, kurā minēja vairākus aspektus par plašu rezonansi ieguvušo konfliktu starp Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdi un centra ārstiem.

Problēmām, kas samilzušas RAKUS, iespējams, ir jau vairāk nekā 10 gadi. Problēmu aizsākumi meklējami tad, kad tika pieņemts lēmums veidot jaunu un modernu operāciju zāli Gaiļezera slimnīcā, kas būtu droša pacientiem un ērta mediķiem. Tur bija iecerēts operēt gan gan Gaiļezera, gan Latvijas Onkoloģijas centra pacientus.

“Kad 2016. gadā šī modernā zāle tika pabeigta, vairākas reizes ir bijušas diskusijas par to, vai un kā varētu šīs operācijas sākt notikt arī onkoloģijas pacientiem. Šis jautājums vienmēr ir radījis zināmu spriedzi. Vēl pirms integrācijas Austrumu slimnīcā, Onkoloģijas centrs ir bijis ar spēcīgu zīmolu, identitāti un atpazīstamību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šeit strādājošajiem kolēģiem ir bažas, vai ar šo integrāciju netiks zaudēta kvalitāte vai daļa no identitātes, tāpēc tas tiek uztverts ar zināmu piesardzību,” skaidro Ābols.

Neskaidrība ir viens no faktoriem, kas radījis problēmas.

“Tas, ko esam mēģinājuši darīt – runāt ar Onkoloģijas centra kolēģiem un izdalīt problēmu kamolu pa dažādiem diedziņiem, lai varētu tās risināt.

Pirmais – komunikācija, savstarpējā saziņa un informācijas apmaiņa. Pašlaik pēc kolēģu teiktā informācijas apmaiņa mazliet pārtrūka kovida laikā, iespējams, kaut kas netika izdarīts. Un pie tā tagad tiek aktīvi strādāts,” norāda Ābols.

Otra problēma ir atalgojums. Šeit jārunā nevis par absolūto atalgojumu, bet atbilstību augsti kvalificētam un intensīvajam darbam, ko dara RAKUS Onkoloģijas centrā. Šobrīd tā tiek uzskatīta kā tuvākajā laikā risināma problēma. Tas attiecas gan uz onkoķirurgiem, gan citiem speciālistiem. Tas ir aktuāls jautājums, un augsti kvalificēto speciālistu atalgojums ir ārpus slimnīcas valdes iespējām.

“Pati galvenā problēma ir viss, kas saistīts ar neskaidrību un nedrošību tad, kad būs vēlme saglabāt šo Latvijas Onkoloģijas centra strukturālo nemainību un pāriet uz darbu Gaiļezera operāciju blokā,” saka Ābols.

Nav pieņemams risinājums, ka “nav risinājuma”. Latvija ir viena no divām Eiropas Savienības valstīm, kur nav akreditēta vēža centra. Ir ambīcijas veidot akreditētā vēža centru, un vēlāk arī visaptverošo vēža centru. Tam ir piesaistīti valsts līdzekļi, un jāsaka, ka tā nav vēlme, bet tas ir uzdevums.

“Ir jāveic ceļš, kas nav paveicams bez ikviena iesaistītā kopdarba un līdzdarbības – administrācijai, ministrijai, speciālistiem un citiem ir jāveic kopīgs darbs. Lielākais ieguvums no akreditētā vēža centra izveides būs pacientiem. Tas ļautu nodrošināt labākos rezultātus pacientiem, tāpēc ir nepieciešams, lai šis ceļš uz akreditēto vēža centru netiktu apdraudēts, liedzot pacientiem labāku aprūpi,” norāda Ābols.

Ministrijas līmenim jautājumam tiek pievērsta uzmanība, un iespējams, ka risinājumi būs nepieciešami tādi, kas pārsniedz slimnīcu iespējas atrisināt problēmas pašām.

“Ierobežojumi ir pieejamais naudas resurss – nauda, ko slimnīca saņem par savu pakalpojumu. Esošo pakalpojumu tarifi nesedz pakalpojumu izmaksas, tāpēc naudas ir mazāk, nekā vajadzētu būt. Šobrīd esam situācijā, kad nav skaidrs, kādi kompensācijas mehānismi būs turpmāk. Vēl jārunā par Austrumu slimnīcā strādā ap 5000 cilvēku. Ir jābūt skaidrībai, kā veidojas šo strādājošo algas. Nevaram selektīvi kādus indivīdus un piešķirt viņiem atalgojumu nesistēmiski. Vēl svarīgi – ievērojami atšķiras kompetence gan mediķu starpā. Šobrīd šī komponente netiek novērtēta, tāpēc arī bija ideja par jauno atalgojuma modeli, lai varētu salīdzināt darba intensitāti un kompetences, un tās pienācīgi atalgot,” tā Ābols.

Vislielākās bažas, ka attīstoties problēmām, visvairāk no tā cietīs pacienti. Ābols norāda, ka onkoloģija ir prioritāte, tāpēc Austrumu slimnīcā onkoloģijas pacients ir prioritārs.

“Ja runājam par efektivitāti un kādiem lēmumiem, to efekts ir tāds, lai rastu līdzekļus labākai palīdzībai jeb iespējai palīdzēt vairāk pacientiem.

Katrs pretnostatījums nozarē ir bijis iemesls arī no politiķu puses ir bijis labs iemesls piešķirt adekvātu finansējumu. Mēs jau gadiem esam mēģinājuši uz četriem krēsliem nosēdināt desmit pacientus un pateikt, ka tas būs ērti un droši. Tā tas nebūs,” skaidro Ābols.

Ir jābūt vienotam redzējumam uz šīm problēmām, jo visi nozarē iesaistītie strādā pacientu labā.