Video ⟩ "Bez īstas saiknes ar Latviju." Plānots pārtraukt Repatriācijas likuma darbību (2)

Valdība otrdien, 10. janvārī, uzdeva Iekšlietu ministrijai (IeM) sagatavot grozījumus, kas paredzētu Repatriācijas likuma darbības pārtraukšanu.

"Likuma būtība bija pilnīgi citādāka. Aicinājums bija atgriezties latviskās izcelsmes cilvēkus no visas pasaules - izsūtītos un viņu pēcnācējus, taču pēdējā laikā mēs redzam, ka tiem cilvēkiem Latvija nemaz neinteresē," PMLP priekšniece skaidro, ka repatrianta statusa gribētājiem ir nepieciešama tikai pastāvīga uzturēšanās atļauja, nevis Latvija kā dzīvesvieta.

Pastiprinātu interesi par repatriācijas procesu izrāda arī pilsoņi, kuri mobilizācijas ceļā varētu tikt iekļauti Krievijas armijā.

"Ja Krievijas pilsonis ir pret mobilizāciju, bet nav pret karu un nav protestējis, tas nav pietiekams pamatojums, lai prasītu vīzu, termiņuzturēšanās atļauju vai repatrianta statusu," skaidro Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV). 

Ministrs atzīst, ka pilsoņiem bija 30 gadi, lai šo statusu kārtotu, taču "ja atklāsme ir bijusi vien pēdējā laikā, likumdevējam ir laiks pateikt, ka Repatriācijas likums ir reformējams". 

Ir vērojama tendence arī viltot uzturēšanās dokumentus. Krievijas, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Ukrainas pilsoņi, iesniedz dokumentus, kuros viltoti tautības ieraksti un dokumenta legalizācijas spiedogi.

PMLP, izskatot repatriācijas pieteikumus, pēdējo gadu laikā atteikusi vai anulējusi vismaz 200 uzturēšanās atļaujas.

Plānots, ka iespēju repatriācijai saglabās, taču nu jau ar striktākiem nosacījumiem.

Pēc pieciem gadiem, ja personas apliecinātu, ka pārcēlušās uz Latviju un apguvušas valsts valodu A2 pakāpē, būtu izsniedzama pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

Valdība iepazinās ar IeM sagatavoto ziņojumu par Repatriācijas likuma darbības izvērtējumu. Ziņojums ir IeM un Ārlietu ministrijas iniciatīva, lai informētu valdību par Krievijas pilsoņu intereses pieaugumu par izceļošanu no Krievijas, lai pārceltos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Likums nosaka, ka repatriants ir persona, kura ir Latvijas pilsonis vai kurai viens no radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un kura brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

No 1995.gada, kad likums stājās spēkā, repatriantu izcelsmes valstu sadalījums ir krasi mainījies.

Ja likuma darbības sākuma posmā repatriācijas plūsmas bija vienmērīgāk sadalītas starp Austrumu un Rietumu valstu virzieniem, tad no 2010. gada 85% gadījumu repatrianta vai viņa ģimenes locekļa statuss piešķirts Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsoņiem, Krievijas pilsoņu īpatsvaram 12 gadu griezumā sasniedzot vidēji 62%.

2022. gadā Krievijas pilsoņu īpatsvars sasniedzis jau 81% no kopējā piešķirto repatrianta vai viņa ģimenes locekļa statusu skaita. Pieteikumu skaits īpaši esot pieaudzis brīdī, kad Krievijas iebrukuma Ukrainā rezultātā tika apdraudēta Krievijas ekonomiskā un starptautiskā stabilitāte.

Pērn saņemti jau 430 pieteikumi no Krievijas pilsoņiem, bet repatrianta vai repatrianta ģimenes locekļa statuss piešķirts 220 Krievijas pilsoņiem.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas pārstāvniecības turpināja savu darbu, nodrošinot konsulāros pakalpojumus gan Latvijas valstspiederīgajiem, gan ārzemniekiem, tai skaitā, izsniedzot ilgtermiņa vīzas tiem trešo valstu pilsoņiem, kuri ir saņēmuši pozitīvu PMLP lēmumu par repatrianta statusa piešķiršanu.

Izņēmums bija Krievijas pilsoņi, kuru vīzu pieteikumu pieņemšana Latvijas pārstāvniecībās no 2022.gada 25.februāra tika būtiski ierobežota.

Krievijas pilsoņiem vīzas izsniegtas tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos, ja tas bija saistīts ar humāniem apsvērumiem. Vienlaikus, ja Krievijas pilsonis, tostarp repatriants, sastapās ar apdraudējumu savas etniskās piederības vai politisko uzskatu dēļ, personai bija iespēja saņemt vīzu humānu apsvērumu dēļ.

Laikā no 2022.gada 1.janvāra līdz 7.septembrim Latvijas pārstāvniecībās saņemti 35 ilgtermiņa vīzas pieteikumi no personām, kuras saņēmušas repatrianta vai viņa ģimenes locekļa statusu Latvijā. Visos gadījumos vīzas tika izsniegtas.

Minētā statistika par izsniegtajām ilgtermiņa vīzām repatriantiem un viņu ģimenes locekļiem nesniedz pilnu ainu par šo personu iespējām ieceļot Latvijā, atzīmē IeM. Personas, kuras saņēmušas pozitīvu lēmumu par repatrianta statusu, var vērsties pārstāvniecībā pēc vīzas. Tomēr, ja personas rīcībā ir derīga Šengenas vīza, tai skaitā citas dalībvalsts izsniegta, tā ir tiesīga ieceļot Latvijā un vērsties PMLP pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

Tāpat arī PMLP tieši var vērsties tie repatriācijas statusu ieguvušie trešo valstu pilsoņi, kuri Latvijā var ieceļot bez vīzas.

Repatriācijas jautājumu risināšanā iesaistītās valsts pārvaldes iestādes pēdējo gadu laikā novērojušas, ka uzturēšanās atļaujas vēlas saņemt Krievijas un citu valstu pilsoņi, kuriem kāds no priekštečiem bijis latvietis vai līvs, taču vienlaikus redzams, ka šīm personām iepriekš nav bijusi saikne ar Latviju - personām Latvijā nedzīvo radinieki, ar kuriem tās uzturētu regulārus kontaktus, tās iepriekš nav apmeklējušas Latviju, lai gan ceļojušas uz citām Eiropas valstīm, kā arī šo personu turpmākā dzīve un uzturēšanās nav saistīta ar Latviju.

Tendence saņemt uzturēšanās atļauju tikai tādēļ, lai varētu ērti pārvietoties Šengenas līguma dalībvalstīs, īpaši iezīmējās Covid-19 pandēmijas ceļošanas ierobežojumu laikā, kad Latvijas vēstniecībā Krievijā tika saņemts liels pieprasījumu skaits par repatriācijas jautājumiem, proti, par iespēju saņemt uzturēšanās atļaujas Latvijā, sarunās nereti atklāti paužot nodomu nedzīvot Latvijā, bet izmantot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas piešķirtās priekšrocības.

Pēc Krievijas sāktās mobilizācijas kampaņas septembrī jautājumus par repatriāciju uzdevušas personas, kuras negatavojas pārcelties uz Latviju, bet vēlas saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, lai varētu pārcelties uz Latviju gadījumā, ja tiks pakļautas mobilizācijas prasībai.

Repatriācijas dokuments - pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kas tiek izsniegts personām, dod iespēju pastāvīgi uzturēties Latvijā, brīvi ceļot Šengenas līguma dalībvalstu zonā, saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un citas sociālās garantijas, iepriekš nepierādot ne to, ka personas tiešām dzīvo Latvijā, ne to, ka tiek izpildīts integrācijas kritērijs, proti, valsts valodas zināšanas A2 līmenī.

Citiem ārzemniekiem šāda atļauja tiek izsniegta tikai pēc piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās Latvijā un valsts valodas pārbaudes veikšanas.

Arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze šajā jomā liecina, ka tik labvēlīga attieksme uz etniskās piederības pamata pārsvarā netiek praktizēta.

Ziņojumā vienlaikus atzīts, ka iespējas šos viltojumus atklāt ir visai ierobežotas, jo, lai pārliecinātos par dokumentā iekļauto ziņu pareizību, jālūdz informācija dokumenta izdevējvalstij, kas ne vienmēr sniedz atbildi uz nosūtīto pieprasījumu.

Minētā tendence raisa bažas par riskiem, kas saistīti ar to, ka šīs personas pēc repatrianta statusa saņemšanas varētu pretendēt arī uz Latvijas pilsonības piešķiršanu, jo arī šīs procedūras ietvaros viltojumu konstatēšana ir sarežģīta, dažkārt pat neiespējama. Šobrīd konstatēts, ka kopumā 27 personas vēlējās iegūt vai ieguva Latvijas pilsonību, iesniedzot viltotus dokumentus. No minētajām četrām personām Latvijas pilsonība atņemta.

Patlaban sākta Latvijas pilsonības atņemšanas procedūra vēl vienai personai, kura kā repatriante bija reģistrēta par Latvijas pilsoni. 22 personām Latvijas pilsonības reģistrācija atteikta, turklāt no šīm personām 16 bijušas repatrianti.

Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka šobrīd spēkā esošā repatriācijas kārtība būtu pārskatāma un Repatriācijas likuma darbība pārtraucama, jo faktiskā repatriācijas plūsma uz Latviju vairs neatbilst Likuma preambulā ietvertajai pamatidejai - veicināt to tautiešu, kas no Latvijas izceļojuši genocīda, kara vai asimilācijas draudu dēļ, atgriešanos etniskajā dzimtenē.

Ievērojot to, ka lielākā daļa repatriantu un viņu ģimenes locekļu nav Latvijas pilsoņi, iespēju Latvijā ieceļot un uzturēties personām, kurām ir latviska (līvu) izcelsme varētu saglabāt Imigrācijas likumā, paredzot termiņuzturēšanās atļaujas uz pieciem gadiem izsniegšanu.

Pašreizējos apstākļos personām tiek piešķirts repatrianta statuss, segti pārcelšanās izdevumi un izmaksāti normatīvajos aktos noteiktie ikmēneša pabalsti, bet faktiski lielākā daļa no šīm personām Latvijā neuzturas, bet pēc pabalstu saņemšanas turpina dzīvot savā izcelsmes valstī vai dodas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti darba meklējumos.

Pabalsta izmaksas repatriantiem veic PMLP un šim mērķim ik gadu piešķirtie valsts budžeta līdzekļi ir nepietiekami.

2019. gadā materiālais atbalsts tika sniegts 106 989 eiro apmērā, pēc tam, ievērojot Covid-19 radītos ceļošanas ierobežojumus, kuru rezultātā personām, kam tika piešķirts repatrianta statuss, bija neiespējami ierasties Latvijā un saņemt uzturēšanās atļauju, izraisīja faktiski ieceļojušo personu skaita samazināšanos, arī izmaksāto pabalstu summa samazinājās, bet 2022. gada janvārī-septembrī izmaksāti jau 70 820 eiro.

Savukārt, Repatriācijas likuma normas, kas paredz ar tieša materiālā pabalsta izmaksām nesaistītu atbalstu repatriantiem, pilnībā dublē 2018. gada 1. novembrī pieņemtais Diasporas likums, kurā paredzēts daudzpusīgs atbalsts remigrantiem.

Ņemot vērā minēto valdība nolēma, ka IeM līdz 2023. gada marta beigām jāiesniedz Ministru kabinetā grozījumus Repatriācijas likumā un Imigrācijas likumā.

Tāpat grozījumi paredzētu pārejas periodu, pēc kura beigām tiek pārtraukta materiālā pabalsta piešķiršana repatriantiem, kā arī pārejas periodu, pēc kura beigām Repatriācijas likuma darbība tiktu pārtraukta.