Vēl pavisam nesen Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins savu “nulles kovida” politiku izmantoja kā pierādījumu, ka autoritāras vienpartejiskas valstis, piemēram, Ķīna, ir labāk sagatavotas pandēmiju (vai citu krīžu) pārvarēšanai nekā haotiskās demokrātijas, kur šķēršļus rada savtīgi politiķi un vēlētāji, kuri nepārtraukti maina savas domas.

Tas daudziem varēja šķist ticami 2020. gadā, kad mira simtiem tūkstošu amerikāņu un toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps kā līdzekli pret Covid-19 reklamēja pretmalārijas zāles un balinātāja injekcijas. Tikmēr Sji Dzjiņpins ieviesa stingrus pandēmijas ierobežojumus, kuru rezultātā tika slēgta teju visa valsts, cilvēki bija spiesti doties uz izolācijas nometnēm un uzstāja, lai Ķīnas pilsoņi, ceļojot uz ārzemēm, valkātu aizsargtērpus gluži kā kādas milzīgas toksisku vielu laboratorijas darbinieki. Kādu laiku šis stingrais režīms ļāva samazināt Covid-19 nāves gadījumu skaitu līdz minimumam, salīdzinot ar vairumu citu valstu (lai gan Ķīnas valdības sniegtie statistikas dati, kā zināms, nav uzticami).

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X