Kādā pavasarīgā decembra pēcpusdienā Romā es stāvēju pie nama, kur reiz dzīvoja un rakstīja ukraiņu izcelsmes rakstnieks Nikolajs jeb Mikola Gogolis. Tad nu, lūk, stāsts par Gogoļa dzīvi Romā, dauzīšanos pie viņa dzīvokļa durvīm, viņa darbu ietekmi uz jaunekļa prātu un par to, kāpēc būtu jāprasa nauda atpakaļ par nopirktajām teātra biļetēm.

Izpētījuši mājas fasādi, speramies iekšā - ko tur vairs. Kāpņutelpā uzreiz priekšā dežurants, gadus 80 vecs. Īsts itālis. “Salve!” noskaldu, lepodamies ar to, ka lietoju lielai daļai tūristiem ne tik zināmo sveicienu, ko izmantoja jau senie romieši. Es taču neiešu te ar “čau” mētāties. Onkulis man atbild ar "čau" un tūliņ iebāž degunu grāmatā. Kautrīgi viņam angļu valodā lūdzu parādīt, uz kuru stāvu jākāpj, lai atrastu Gogoļa dzīvokļa durvis. Onkulis rausta plecus, lauzītā angļu valodā stāsta, ka šeit sācis strādāt pavisam nesen, tāpēc visus mājas iedzīvotājus vēl nav paguvis iepazīt, tāpēc, kur dzīvo Gogoļa kungs, viņš precīzi nezinot.

“Miskuzi, miskuzi,” atbildu un tikai kāpju pa kāpnēm augšā. Kas zina, varbūt izdosies sazīmēt Gogoļa durvis uz dullo. Kāpņu telpa, kā itāļiem ierasts, aprīkota ar senatnīgu, krātiņam līdzīgu liftu, kurā, ja labi vēlas, var satilpt vismaz pusotrs cilvēks.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X