Latvijā ir saglabājušās vien septiņas dabiskās lašupes, kurās ik rudeni uz nārstu ierodas laši, taimiņi un foreles. Ceļā uz nārsta vietām tām jāpārvar daudzi, tai skaitā arī cilvēka radīti šķēršļi. TVNET režisors Jānis Vingris dokumentālajā filmā "Starp diviem krastiem" stāsta gan par tiem, kuri palīdz zivīm nokļūt līdz nārsta vietām, gan par tiem, kuri cenšas tās iznīcināt.
Oktobrī un novembrī no jūras uz nārstošanu Latvijas upēs atgriežas Baltijas laši, foreles, taimiņi un citas zivis. Neticami - pat pēc 800 km gara ceļa no dažādām Baltijas jūras malām nārstojošās zivis atgriežas tieši savā dzimtajā upē, dažkārt tikai dažu metru attālumā no vietas, kur dzimušas.
Šo zivju unikālo navigācijas spēju atrast savu pasaulē nākšanas spēju sauc par houmingu.
Atklātā jūrā zivis orientējas pēc zemes ģeomagnētiskā lauka, Saules un iekšējā bioloģiskā pulksteņa, bet upju grīvās - pēc katrai upei piemītošā specifiskā ķīmiskā sastāva.
Lašveidīgo zivju nārstošana notiek straujās un krāčainās upēs, dažkārt desmitiem kilometru dziļi iekšzemē.
Ziemas beigās no ikriem izšķilsies mazuļi, kuri upē uzturēsies vēl gadu un tikai tad, kad būs sasnieguši pusaudža vecumu, dosies ceļā uz jūru. Pēc vēl trīs līdz četriem gadiem sāksies viņu pirmais atpakaļceļš uz dzimtajiem ūdeņiem,
bet to izdosies paveikt vien desmitajai daļai.
Pārējos būs apēduši roņi, ūdeles un citi plēsēji, nozvejojuši zvejnieki un apturējuši cilvēka radītie šķēršļi - ūdens piesārņojums, upju aizsprostojums un malu zvejnieki. Vēl pēc gada - otrajā nārstošanas reizē upē atgriezīsies vēl daudz mazāka šo zivju daļa. Un pavisam retos gadījumos zivis atgriežas uz nārstošanu trešo reizi.