Sofija Lorēna spēlē zemnieces. Es spēlēju dāmas! Kāda bija karstasinīgā Džina Lolobridžida

"Ardievas sudraba ekrāna dīvai, kas vairāk nekā pusgadsimtu bija Itālijas kino vēstures galvenā varone. Viņas šarms paliks mūžīgs," pēc Itālijas ziņu aģentūras ANSA ziņojuma par viņas nāvi rakstīja Sandžuliāno.

Aktrise pazīstama ar lomām Luidži Komenčīni 1953.gada lentē "Pane, amore e fantasia" ("Maize, mīlestība un fantāzija") un Žana Delanuā 1956.gada filmā "Notre-Dame de Paris" ("Parīzes Dievmātes katedrāle"), viņas ekrāna partneru vidū ir daudzas tā laika spilgtākās zvaigznes, arī Erols Flins, Bērts Lankasters un Hemfrijs Bogarts.  Plašāku ievērību aktrise izpelnījās ar lomu Džona Hjūstona 1953.gada filmā "Beat the Devil", kur viņa spēlēja kopā ar Bogartu.

Bogarts tolaik par Lolobridžidu sacīja, ka, salīdzinot ar viņu, "Merilina Monro izskatās kā Šērlija Templa".

Džinas Lolobridžidas spilgtākie citāti:

• Es esmu uguns. Es esmu vulkāns. Visas lietas, ko daru, es daru ar aizrautību, uguni un spēku!
• Mēs visi esam dzimuši, lai mirtu, — atšķirība ir intensitātē, ar kādu mēs izvēlamies dzīvot.
• Sieviete 20 gadu vecumā ir kā ledus, 30 gados viņa ir silta, bet 40 gados - karsta kā uguns!
• Mīlestība ir labākā kosmētika!
• Sofija Lorēna spēlē zemnieces. Es spēlēju dāmas.
• Es tagad daru to, kas man patīk. Man vienkārši nav laika citam.
• Popularitātes gaišā puse ir tā, ka tā atslēdz daudzas durvis. Bet patiesība ir tāda, ka man tas ļoti nepatīk, jo tā padara privāto dzīvi ļoti nesvarīgu.
• Es bieži kavēju lidmašīnu. Aviokompānijas mani pazīst un jau zvana uz mājām: "Cik ilgi tu kavēsi šodien?"
• Skolā mācījos glezniecību un tēlniecību, bet kļūdas pēc kļuvu par aktrisi...
• Man ir bijis daudz mīļāko un joprojām ir romāni. Esmu ļoti izlutināta. Visu mūžu man ir bijuši pārāk daudz cienītāju.

Daži fakti par Holivudas zelta laikmeta kino dīvu: 

Iesauka - Lo Lollo.

Kara laikā Džīna cieta stipru trūkumu. "Es zinu, ko nozīmē būt izsalkušam. Es zinu, ko nozīmē zaudēt savu māju. Es atceros, kā man bija bail. Es zinu, ko nozīmē augt, kad bērnam nav rotaļlietu."

Džīna studēja tēlniecību Romas Tēlotājmākslas akadēmijā, kad talantu aģents viņu pamanīja un piedāvāja modeles un aktiermākslas līgumu. Par aktrisi viņa kļuva netīšām. 

Džīna bija pazīstama kā “visskaistākā sieviete pasaulē” — tituls, ko parasti saņēma Elizabete Teilore vai Merilina Monro. Viņa 1995. gadā laikrakstam The New York Times sacīja, ka viņai nav iebildumu, ka tiek uzskatīta par seksa simbolu. "Kāpēc man būtu jāapvainojas? Tas nav apvainojums," viņa teica.

Karjera gaitā Lolobridžida izcīnījusi septiņas Davida di Donatello balvas, kas ir Itālijas "Oskaru" ekvivalents.

70.gados viņa no aktiermākslas pievērsās tēlniecībai un fotožurnālistikai, cita starpā viņa arī intervējusi un fotografējusi Kubas līderi Fidelu Kastro un aktrisis Odriju Hepbernu. 

Viena no viņas interesēm bija rotaslietas, kuras viņa kolekcionēja kā muzeja kuratore. Viņa apceļoja dimantu raktuves Āfrikā, devās uz Indiju, lai iepirktu kaklarotas. Viņa arī atklāti prātoja, vai viņas tiekšanās pēc šā skaistuma ir atņemtās bērnības otrā puse. Galu galā viņa pārdeva lielu daļu savas kolekcijas un ziedoja ieņēmumus cilmes šūnu izpētei.

1999. gadā Lolobridžida kandidēja uz vietu Eiropas Parlamentā.

Kad viņai apritēja 90 gadi, Romas pilsēta svinēja svētkus vēsturiskajā Spānijas laukumā, kur Lolobridžida atklāja skulptūru viņai par godu. "Tas ir tikai 30 plus 30 plus 30," viņa sacīja žurnālistiem, kad viņai jautāja par viņas ilgmūžību.