Mūrniece: arī draudzenes nodevība politikā bija mans stipruma brīdis (14)

"Ja apkārtējie zina, ka esi stipra, ir grūti tādai nebūt... Vecgada vakarā es saņēmu apsveikumu, lai man nākamajā gadā "daudz jaunu izaicinājumu - tu ar tiem visiem tiksi galā". Es domāju - "kāpēc viņš domā, ka es tikšu ar visiem izaicinājumiem galā? Kāpēc man jātiek ar tiem galā? Es tik daudzas reizes, kad man dzīvē piespēlē izaicinājumus, domāju - es nevēlos tos izaicinājumus. Es negribu būt stipra. Es negribu to darīt." Es vienmēr šos vārdus esmu paturējusi pie sevis. Tāpat kā vienmēr, kad iekrītu vai kāds mani iegrūž bedrē, izrāpjos, sakārtoju savu iedomu kroni, notraušu putekļus no kleitas un eju tālāk. Esmu stipra," forumā "Līdere" runā Linda Mūrniece. 

 "No bērnu dienu fotogrāfijām manī raugās meitene ar nopietnām acīm un cieši sakniebtām lūpām. Liekas, ka acis jau tad saprot - nebūs viegli. Dzīvē nekas nav viegli - viss būs jādara vien pašai, kā tas arī bija. Kad es piedzimu, manai vecmāmiņai bija 60 gadi - es viņu saucu par savu māti, jo man neviena cita nebija, viņa bija visa mana ģimene. Kad es sāku iet skolā, viņai bija 70. Visiem bērniem uz skolu nāca pretī jaunas, skaistas mammas, man pretī nāca mana vecā mamma. Bērni bieži par to smējās, un es jau tad sapratu, ka man ir jāaizstāv sava ģimene. Man ir jābūt stiprajai. Stiprākai!

Kad man bija deviņi gadi, nākot no skolas, es par pēdējām 20 kapeikām nopirku saldējumu. Es zināju, ka tā ir pēdējā naudiņa un līdz pensijai vairs nebūs. Man ļoti gribējās saldējumu, un es to pa kluso upmalā apēdu. Kad atnācu mājās, vecmamma man teica - es tevi tādu neaudzināju. Man pietika ar šiem vārdiem, lai saprastu, ka viss ir jādara atklāti, tieši un patiesi. Kad man bija 10 gadi, es biju apsolījusies iestāties mūzikas skolā, bet nokavēju uzņemšanu. Zināju, ka nevaru iet mājās un teikt, ka esmu nokavējusi. Es ielauzos mūzikas skolas direktora kabinetā un skaļi nodziedāju dziesmu - un direktoru tas pārliecināja. Mani uzņēma, un es sapratu, ka viss ir no manis pašas atkarīgs. Es varu padoties un varu nepadoties. Es nepadevos!" savu stāstu turpina Linda. 

"Mums katrai ir savi stipruma un vājuma mirkļi. Katrai savi izmisuma mirkļi, kas padara mūs stiprākas, kas ļauj mums nākamajā dienā dzīvot tālāk. Mirklī, kad tas vājuma mirklis pārvēršas stiprumā, tikai mēs pašas tiekam galā ar to, kas ir jāpiedzīvo, - kādai tas ir kliedzošs klients veikalā pie kases, kādai slims bērns mājās,  kādai citai vīrs, kurš piekrāpis un nodevis, kādai četras darba vietas, kurās jāstrādā, lai uzturētu ģimeni, kādu vienkārši mājās sit. Un katra pati mēs zinām, cik daudz mums prasa šis viens vājuma mirklis, kas pārvēršas lielā spēkā. 

Kādi ir bijuši mani stipruma mirkļi? Pirms 21 gada, kad piedzima mans pastarītis, viņu izveda uz reanimāciju, un tikai tad es uzzināju, ka mēs tikko esam izglābti, jo vēderā viņš man bija pārdzīvojis divas savas vecmāmiņas, kas aizgāja no dzīves. Tas bija laiks, kad nomira mana vecmāmiņa - māte, kas bija lielākais mans sāpju mirklis. 

Mans stipruma mirklis bija aiziet uz interviju dienu pēc tam, kad es uzzināju, ka mana 16 gadus ilgā laulība ir sabrukusi. 

2011. gada 6. jūnijā es demisionēju no iekšlietu ministres amata, 9. jūnijā tika šķirta mana laulība. Es nevarēju iet pa ielu un birdināt asaras, visi teica: tu taču esi stipra. Es piecēlos, gāju, smaidīju un biju stipra. 

Man stipruma brīdis bija, kad aizgāju uz interviju televīzijā dienu pēc manas bioloģiskās mātes nāves. Tā viņa arī man nepateica, kāpēc mani atdeva vecmāmiņas audzināšanā. Mēs tā arī neizrunājāmies, un par mammīti es viņu nosaucu stundu pēc viņas aiziešanas. Tajā brīdī es izlēmu, ka es mūsu nemīlestību izlīdzināšu ar to, ka es pati novadīšu bēru ceremoniju," emocionāli runā foruma lektore. "Es to izdarīju, jo es taču esmu stipra... kaut bija ļoti smagi."

"Politikā mani stipruma brīži bija teikt patiesību, nebaidīties būt drosmīgai un atklātai. Pretī par to saņemot nesapratni, nievas, aizskarošus vārdus, jo sievietei spēka ministrijās vienmēr ir bijis grūti un nepierasti. Vīriešu pasaule to nevarēja pieņemt. Arī draudzenes nodevība politikā bija mans stipruma brīdis, bet es ar lepni paceltu galvu aizgāju projām, jo es taču esmu stipra. 

Stipruma brīdis ir palaist bērnus pasaulē. Ļaut viņiem izplest spārnus, ļaut pieredzēt un kļūt brīviem, gudriem, zinošiem un cerēt, ka viņi atgriezīsies mājās. Stiprinās stipro mammu, esot vienkārši līdzās. 

Stipruma brīdis ir nepalikt kopā ar vīrieti, lai tikai nebūtu viena. Stiprums ir sagaidīt īsto cilvēku un cerēt, ka tas būs tavs pēdējais vīrietis tavā dzīvē. Es varu sagaidīt, jo esmu taču stipra. 

Šie brīži ir, un tie nav sāpīgāki vai stiprāki viens par otru. Es bieži lietoju "par mums stiprajām" teicienu, un tas aizvien atgriežas pie manis. 

Mēs esam stipras, jo kurš vājš radījums spētu dzemdēt bērnus vai nedzemdēt, ja tāda ir viņas izvēle. Kurš  vājš radījums ļautu sev raustīt uzacis vai stundām sēdētu pie friziera? Kurš vājš radījums iemācītos asaras norīt uz iekšpusi? 

Mēs esam stipras, pārvarot vājuma brīdi. Mēs esam stipras par to, ka mēs esam un no rīta pamostamies un pieņemam lēmumu: es šodien būšu stipra, par mums, stiprajām!"

Vairāk skaties foruma "Līdere" video:

Foto: "Līdere 2021" 

Foto: "Līdere 2020"