Ūdrīša sieva Ilona: Es neupurējos. Fiziskā intimitāte man nav svarīga (5)

Tu šim apgalvojumam piekrīti?

Nu nē, bet ļoti daudzi cilvēki man ir rakstījuši. Interesantākais, ka tieši sievietes: "Nu taču nevar šitā savu dzīvi pamest novārtā!" Un kas tikai man nav ieteikts - "Vismaz atrodi sev mīļāko, kamēr tu vēl esi jauna!"; "Kā tad tu sevi šitā noroc?"; "Liec to Ūdri pansionātā..."

Es šo esmu atklausījusies pa šiem gadiem. Bet tā ir mana izvēle. Neviens mani nespiež to darīt. Es jebkurā mirklī varētu Ūdri ielikt pansionātā, ja es to gribētu.

Bet tu to negribi.

Nu, kas man vēl ir vajadzīgs? Iet, skriet? Ko es neesmu tur ārā redzējusi? Esmu atskatījusies visu! Izlasiet manu grāmatu! (Smejas.)

Esmu izdzīvojusi šo dzīvi līdz pēdējam. Varbūt kādam, kurš īsti nav dzīvojis jeb dzīvojis ļoti pareizi un kārtīgi, tas varētu šķist ļoti aktuāli, ka 40 gados atjēdzas, ka viņi nav nekad pa īstam dzīvojuši, tāpēc, ļoti iespējams, tie cilvēki tiešām no sirds man šos padomus iesaka, bet... Es ļoti vēlu kļuvu par māti - 33 gados.

Un līdz 33 gadiem es atēdos bohēmu, izdzīvoju dzīvi, sapratu, ko nozīmē brīvība, ko nozīmē vīrieši, ballītes, klubi, dejas līdz grīdai. Un man tas vairs nav aktuāli, es to visu esmu redzējusi, un laikam ir noticis tā, ka esmu satikusi to savu cilvēku - man nav vēlmes vai vajadzības iet meklēt citu.

Laikam jūtos pietiekami pašpietiekama, ka man nav tādas absolūtas vajadzības. To, kas man ir vajadzīgs, es gūstu savā ģimenē un sevī, tajā, ko daru. Cik man tas laiks ir, to ieguldu sevī, pilnveidoju sevi. Es tiešām nejūtu vajadzību pamest Ūdri.

Es neupurējos, vienkārši nejūtu vajadzību meklēt jaunas attiecības.

Pieļauju, ka lielākā daļa sieviešu, kas raksta tev, domā tieši par fizisko intimitāti.

Jā, laikam gan. Un man tas nav aktuāli.

Cik cilvēku, tik viedokļu...

Jā, un cilvēkiem ir arī dažādas vajadzības! Visiem cilvēkiem nav vienādas vajadzības.

Bet kā - visi citi jau zina, kā ir labāk. (Ironiski.)

Un visi grib pamācīt apkārtējos! (Smejas.) Tieši tā, es iešu un viņai pateikšu, kādam viņai tas ir jāpasaka! Vēl tak jauna ir, vēl tak var dzīvot, vēl tak kaps nav priekšā... Šitā sievietei sevi norakt! (Pavīpsnā.)

Kādas ir Bārta attiecības ar tēti?

Ļoti labas, viņš jau ir tādā vecumā, ka ļoti daudz ko saprot. Es viņam no mazotnes ļoti daudz ko esmu stāstījusi, gan to, ka tētim bija avārija, gan to, ka tētis visu dzīvi nav bijis tāds, kāds ir tagad. Es viņam vienmēr esmu rādījusi bildes un video, arī tos, kur Ūdris mēnesi veco Bārtu ir vācis un čubinājis, mazgājis vanniņā. Viņš ir uzaudzis ar tiem stāstiem un pieradis pie tā, bet tagad viņš jau vairāk saprot...

Bārts ar tēti arī ir sācis savādāk komunicēt, viņš izpauž vairāk savas emocijas - ļoti bieži pats rāpjas Ūdrim klēpī, bučo viņu, ķeras ap kaklu un saka, ka mīl tēti. Viņš to ģimenes sajūtu ļoti rada, un man par to ir ļoti liels prieks.

Man ir prieks, ka Bārtam ir tētis, jo es pati esmu uzaugusi bez tēva un ļoti labi zinu, ko tas nozīmē, ka ģimene nav ģimene. Un man vienmēr ir bijusi tā aukstuma sajūta, tā nepabeigtības sajūta, ka es to savu otru pusi nemaz nezinu.

Lai arī Ūdris ir invalīds, dēlam ar tēvu ir ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības. Tāda ir tā mūsu ģimene. Ar visiem mūsu dzīvniekiem.