Lūk, viena no receptēm, kā izbaudīt Romu piecās dienās: daudz dzert vīnus un aperolšpricus, ēst neskaitāmas pastas un picas, dienā noiet vismaz 30 tūkstošus soļu, skatīties mākslu, atrast Niklāva Strunkes kapu, pamatīgi skumt, Romu atstājot.

Mēs uz Romu braucām dzert, ēst, klīst apkārt un skatīties mākslu. Tas tā, lai neizbrīna, ka šeit nav gida tekstu vai “Lonely Planet” cienīgu ieteikumu. Mākslas un vīna skurbināta mazā cilvēka pieredze mūžīgajā pilsētā. Bakham zem rokas es klīstu pa Romu, dzenoties pēc mākslas izraisītas katarses. Pielīdzinos karstasinīgajiem itāļiem, dzeru vīnus, ēdu picas, vicinos ar rokām, skaļi bļaustos: “Čau, bella! Mamma mia! Bonžorno! Prego! Činko čento!” Pilnīga rīcības brīvība.

Tā nu malkojam savus aperolšpricus, pētīdami Panteonu un cilvēku pūļus ap to. Ir silts. Kamēr Latvijā izsludināts oranžais brīdinājums par spēcīgu snigšanu, mēs sēžam saulītē ar vaļā atsistām vējjakām. Grādi plus septiņpadsmit. Nav jau gluži Hurgada, bet tāpat.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X