Ziemeļkoreja soli attālumā no lielas humānās krīzes; valdībai rūp tikai militārā joma (9)

Ziemeļkoreja pašlaik piedzīvo skarbu pārtikas krīzi, un analītiķi brīdina, ka pašreizējā situācija var kļūt par lielāko humanitāro katastrofu kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad badā nomira vairāki miljoni cilvēku.

Totalitāro un izolēto Āzijas valsti arī ir skāris būtisks cenu kāpums, kas ievērojami samazinājis pirmās nepieciešamības preču pieejamību Ziemeļkorejā esošajās tirdzniecības vietās. Ziemeļkoreja jau iepriekš ir pieredzējusi vairākas pārtikas krīzes, un pašreizējā situācija ir kļuvusi ļoti nopietna, ņemot vērā Phenjanas reakciju uz kovida izplatību kaimiņvalstī Ķīnā. Jau 2020. gadā Ziemeļkoreja slēdza robežas un apturēja jebkāda veida importu, tostarp arī pārtikas un medicīnas preču ievešanu valstī.

Kritisko situāciju pasliktināja arī fakts, ka Ziemeļkorejas agresīvā ārpolitika un kareivīgums ir samazinājuši ārvalstu sniegtās palīdzības apjomu. 2022. gadā Ziemeļkoreja kāpināja agresīvo retoriku attiecībā pret saviem ienaidniekiem, turpinot ieguldīt milzīgus līdzekļus kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču attīstībā, gada laikā izmēģinājumos izšaujot vairāk nekā 80 raķešu.

Kamēr valstsvīri priecājas par raķetēm, tikmēr iedzīvotājiem trūkst pārtikas

Ir teju nereāli skaidri noteikt, cik smaga situācija ir Ziemeļkorejā, jo

valdība ļoti rūpīgi slēpj šo informāciju un publiskajā telpā nemainīgi skaļi lielās ar “Kima Čenuna vadībā panāktajiem sasniegumiem”. Tomēr ir ziņas no disidentiem, ka situācija ir ļoti slikta.

Seulā bāzētajā izdevumā “Daily NK” 9. janvārī tika publicētas ziņas par kādu māti un viņas pusaugu dēlu, kuri miruši no bada savās mājās decembra vidū Hesanā, kas atrodas Ziemeļkorejas pierobežā ar Ķīnu. Viņiem ilgstoši trūcis ēdamā, tāpat arī nav bijis, ar ko apsildīt māju ziemas laikā.

Ņemot vērā Stimsona centra Ziemeļkorejas analītikas portāla “38 North” datus, “kvantitātes un cenu dati norāda uz situācijas pasliktināšanos, ko radījusi režīma vēlme vēl vairāk izolēties, aizbildinoties ar kovida pandēmiju”.

Starptautiskās ekonomikas Pētersona institūta izpildviceprezidents Markuss Nolands uzsvēra, ka arī Pasaules Pārtikas programmas dati liecina par to, ka Ziemeļkorejai bada laikā deviņdesmito gadu vidū trūka vismaz 1,5 miljonu tonnu pārtikas, un pašlaik Ziemeļkorejas pārtikas deficīts ir 500 000 tonnu.

“Ir skaidrs, ka situācija nav laba. Pagaidām nerunājam par vēl vienu “lielo badu”, taču ir indikācijas, ka situācija var kļūt sliktāka. Valdība pilnībā nerēķinās ar saviem pilsoņiem, un tai ir citas prioritātes, sākot ar militāro nozari, piemēram, kodolieročiem un raķešu sistēmām.

Ziemeļkorejas valdība nedara neko, lai pabarotu savus pilsoņus, jo prioritārais ir saglabāt politisko stabilitāti. Viņu ieskatā – ja cilvēki ir izsalkuši un nomirst, tas ir tikai nelaimes gadījums,” tā Nolands.

Paģiras no deviņdesmito gadu krīzes

Ziemeļkorejas pārtikas joma tā arī līdz galam neatguvās no masu bada deviņdesmito gadu vidū. Toreiz badu radīja nemākulīga ekonomiskā vadība, pasaules pārtikas piegāžu ķēžu sabrukums, kā arī virkne dabas kataklizmu, kā sausums un plūdi. Tāpat arī ekonomiskā krīze Krievijā atstāja negatīvas sekas.

Viens no būtiskākajiem faktoriem ir bijis tas, ka Ziemeļkoreja nav spējusi palielināt vietējās lauksaimniecības nozares produktivitātes pieaugumu. Situācija pasliktinājusies pēc 2018. gada. Toreiz ANO noteica jaunas sankcijas pret Ziemeļkoreju, kas nule bija veikusi kodolizmēģinājumus un starpkontinentālo raķešu testus.

“Agrāk ANO Drošības padomes sankcijas koncentrējās uz militāro nozari, taču 2018. gadā sankcijas skāra lielāko daļu Ziemeļkorejas importa. Tās bija nozīmīgas pārmaiņas sankciju režīmā,” stāsta Nolands.

Ziemeļkorejas lēmums pašai “nogriezt sevi no ārpasaules” pandēmijas dēļ būtiski pasliktināja situāciju, jo tā vairs nesaņēma lauksaimniecībai vitāli svarīgu importu. Ziemeļkoreja arī nav bijusi imūna pret enerģijas cenu kāpumu, ko radījis Krievijas sāktais karš Ukrainā.

Dienvidkorejas Dankukas universitātes starptautiskās likumdošanas profesors Parks Junvons norāda, ka “Ziemeļkorejas palīgi starptautiskajā vidē sevi ir izsmēluši”.

“Valstis, kas iepriekš sniedza palīdzību Ziemeļkorejai, redz, ka valsts nepārtraukti izvēlas militāras provokācijas, tādēļ arī viņi sāk uzdot jautājumus – kāpēc gan būtu jāpalīdz šai agresīvajai valstij? Tā ir nabadzīga valsts, kas labāk izvēlas tērēt naudu vairāk raķetēm un masu iznīcināšanas ieročiem, apdraudēt starptautisko drošību. Ir arī apziņa, ka tā vairs nesaņems humāno atbalstu,” teica Junvons.

Ņemot vērā ANO sniegto informāciju, pērn Ziemeļkoreja saņēma 2,3 miljonus dolāru vērtu humāno atbalstu. Tas ir dramatisks kritums, jo 2021. gadā Ziemeļkoreja saņēma 14 miljonus dolāru vērtu palīdzību. Šveice pērn bija lielākais atbalstītājs, sniedzot 1,6 miljonus dolāru ANO Bērnu fondam un Šveices Attīstības sadarbības organizācijai.

2021. gadā Vācija, Francija, Somija, Kanāda un virkne citas valstis arī sniedza humāno palīdzību Ziemeļkorejai, taču pērn tās attiecās no šādas iespējas. Nolands saka, ka situācija pašlaik ir stabila, taču tā tas parasti ir līdz brīdim, kad beidzas iepriekšējā gada raža.

“Pašlaik situācija izskatās relatīvi mierīga. Cenas neaug, taču problēmas parādīsies vēlāk – aprīlī un maijā, kad pārtikas resursi būs izsīkuši, tad arī Ziemeļkorejas iedzīvotājiem būs jātiek pāri ļoti sarežģītiem mēnešiem,” teica Nolands.

Jautāts, vai ir iespējams jauns masu bads Ziemeļkorejā, eksperts norādīja, ka “tas ir ļoti iespējams”.