Lotte Tisenkopfa-Iltnere par bērniņa zaudējumu mājdzemdībās un dzīvi pēc tam

"Bet es, protams, mainījos. Bērniņa zaudējums iedeva ļoti konkrētu sajūtu par pasauli viņpus redzamā. Uz brīdi zaudēju šīs saules un viņsaules dalījumu, robeža izzuda. Laikam ejot, šis pārdzīvojums manī ir palicis kā liels, liels svētums. Esmu pateicīga, ka mani trīs jaunākie bērni to pilnībā integrē – mums līdzās ir māsa eņģelītis. Visur," žurnālā "Santa" savā sāpīgajā pieredzē dalās Lotte Tisenkopfa-Iltnere.

Tagad zinu arī, cik svarīgi ir sāpes neaizrakt, nepaslaucīt zem tepiķa, atļaut sev izsērot.

Uz intervijā uzdoto jautājumu, vai sēras ietekmēja attiecības, Lotte stāsta: "Sēras ļoti atvēra manu uztveri… Varbūt nesapratu visu, bet jutu un redzēju pasauli kristāldzidri kā skaidrā sniegotā dienā.

Viss sabrucis, bet acis bija vaļā. Tajā brīdī kā svētais spēju lasīt visu, ļoti jutu, kurš ir patiess un kādi nolūki ir cilvēkiem, kuri ir manā dzīvē, – tik dziļi sirds ir vaļā.

Jutu arī Uldi, mūsu attiecību īstumu, kopīgo spēku. Tik skaidra sajūta dzīvē pēc tam," secina intervijas varone. 

Izrādās, Lotte triju jaunāko bērnu dzimšanu salīdzina "ar stirnas cīņu pret lauvu".

"Viņi dzima ar ķeizargriezienu, un par to ilgi sevī jutos vainīga, savā ziņā pat lūzere, ne pa īstam māte. Līdz izlasīju vārdus: stirnai nav dabiski mesties cīņā ar lauvu, izņemot vienu gadījumu – kad viņa aizsargā savus mazuļus. Tas mani atbrīvoja!" skaidro Lotte. 

Vairāk emocionāli piesātināto interviju lasi februāra žurnālā "Santa" vai "Santa +".