Pārejā uz atjaunojamajiem resursiem priekšroka politikai, ne makroekonomikas analīzei

Foto: Shutterstock

Ņemot vērā pārejas no ogļūdeņražiem mērogu un sarežģītību, daži uztraucas, ka politikas plānošanas procesā ekonomiskā analīze ir nobīdīta maliņā. Lai skaidri novērtētu pārejas perspektīvas, ir nepieciešama dziļāka izpratne par vismaz četriem galvenajiem izaicinājumiem.

Mūsdienās politiskajās debatēs galvenā uzmanība tiek pievērsta pārejai no ogļūdeņražu izmantošanas uz atjaunojamajiem energoresursiem un elektrifikāciju. Tomēr pēdējie 18 mēneši ir parādījuši, ka šis process ir daudz sarežģītāks un grūtāks, nekā varētu šķist pēc daudzos scenārijos redzamajiem grafikiem. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Eiropā, kas ir pieņēmušas plašas iniciatīvas (piemēram, Inflācijas samazināšanas aktu un programmu "RePowerEU"), lai panāktu virzību uz progresu, jauno tehnoloģiju, no kurām galu galā ir atkarīga pāreja uz videi draudzīgākiem energoresursiem, attīstība, ieviešana un izplatība tiks apzināta tikai laika gaitā.

Termins "enerģētikas pāreja" liecina, ka mēs vienkārši speram vēl vienu soli ceļā, kas aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem līdz ar Industriālo revolūciju. Taču, pētot iepriekšējās pārejas enerģētikas jomā, lai uzrakstītu savu grāmatu "The New Map", mani pārsteidza, cik atšķirīga ir tieši šī pāreja. Ja iepriekš pāreju pamatā bija tehnoloģijas un ekonomiskās priekšrocības, tad tagad vissvarīgākais faktors ir valsts politika. Turklāt iepriekšējās enerģētikas pārejas noritēja gadsimtu vai pat ilgāk, un tās pilnībā neaizstāja līdzšinējās tehnoloģijas.

Svarīgākais
Uz augšu