Latvijas–Krievijas savstarpējās attiecības ilgstoši bijušas sarežģītas. To dinamiku ietekmējusi gan Latvijas pilsonības un minoritāšu politika, kuru Krievija nav kavējusies kritizēt, gan Krievijas ilgstošā atteikšanās atzīt Baltijas valstu okupāciju. Gan pirms, gan pēc Baltijas valstu iestāšanās ES un NATO 2004. gadā Krievija mēģināja ietekmēt Latviju iekšpolitiski, piemēram, meklējot sabiedrotos parlamentā un valdībā. Tomēr savstarpējās līgumsaistībās balstītas attiecības, kuras mērķtiecīgi veidojuši Latvijas diplomāti, lielā mērā bijusi līme, kas rod iespēju līdzāspastāvēt starptautiskajā vidē, kur šīs valstis raksturo tik pretējas intereses.

Ko nozīmē diplomātisko attiecību pazemināšana, Krievijas Ārlietu ministrijai dodot rīkojumu Latvijas vēstniekam Mārim Riekstiņam atstāt Krieviju? Gints Jegermanis norāda, ka diplomātisko attiecību pazemināšana starp Latviju un Krieviju bijis neizbēgams pavērsiens. Latvijas Ārlietu ministrija līdz šim uzskatīja, ka ir vērts saglabāt vēstnieku arī šajos sarežģītajos apstākļos, kad Krievija ir sākusi liela mēroga karu pret Ukrainu. Taču, ņemot vērā, ka Krievija lūdza Igaunijas vēstnieku pamest Maskavu un Lietuva Krievijas vēstnieku lūgusi pamest Viļņu jau 2022. gada aprīlī, arī Latvijai bija jāsper šis simboliskais solis.

Sandis Šrāders apšauba vēstniecības darba efektivitāti un piedāvā to piemērot aktuālajai situācijai. «Pirmkārt, vai, atrodoties Maskavā, varam iegūt kādu informāciju, kuru mums nevarētu nodot mūsu partneri ES un NATO vai pētniecības centri? Otrkārt, Krievijas vēstniecība Latvijā izmērā un resursu ziņā vienmēr bijusi lielāka nekā drošības politikas departamenti visās trijās Baltijas valstu Aizsardzības ministrijās kopā ņemot. Tas nozīmē, ka viņu iespējas spiegot, ietekmēt un mainīt procesus Latvijā un Baltijā vienmēr ir bijušas lielākas nekā citiem. Lielai valstij tas nebūtu nekas ārkārtējs. Bet, ņemot vērā, ka Krievija ir agresīva valsts, kas kopš 2008. gada nekautrējas izmantot militāru spēku citās valstīs, Latvijai un Baltijas valstīm kopumā jau sen bija jāizvērtē, cik brīvi mēs ļaujam Krievijas diplomātiskajam korpusam, kas lielā mērā sastāv no spiegiem, brīvi darboties mūsu teritorijā, tā ietekmējot mūsu ekonomiskos un drošības procesus.»