Bez buramvārdiem neiztikt: lauku ģimenes ārstes piezīmes

Vai esmu centusies izveidot labu komandu? Jā, protams, vairākkārt. Uz sludinājumu rudenī atsaucās divi potenciālie darbinieki.

Viens no tiem bija autobusa mazgātājs, kurš apgalvoja, ka ātri mācoties un būšot labs palīgs. Otrs vienkārši, ieraudzījis telefona numuru avīzē, vēlējās parunāties par Dievu un tā esamību.

Uz sludinājumu decembrī atsaucās viens cerīgs pretendents, kurš it kā studējot par ārsta palīgu, taču brīdī, kad saruna kļuva interesanta, jaunais cilvēks nespēja atbildēt, kuru izglītības iestādi absolvēs. Atbilde bija – nē, nu ja jums ļoti nepieciešams, tad es noskaidrošu, kur es mācos. Jāsaka, ka visas ir bijušas interesantas sarunas, taču tās mērķi nesasniedza. Visu cieņu Rojai, maniem pacientiem, jūrai, mežiem, pludmalei, svaigajam gaisam un attīstītajai infrastruktūrai, taču pat ar krāsaino vasaras dzīvi, burāšanas priekiem un Maksimu Galkinu jāsaka, ka bez personāla viens šeit nav cīnītājs.

Pēc dažām spontānām idejām, kuras pārauga nebeidzamās manis pašas, vīra, brāļa, vecāku un citu radinieku darba stundās, dažiem finanšu darījumiem bankās, divu privātu auto notirgošanas (viens no tiem nodots šrotā, jo nespēja vairs aiztikt līdz pacientiem vietējā zvejnieku miestā) un milzīgas improvizācijas, šī gada pavasarī atvēršu durvis pacientiem arī Talsos.

Ar putekļiem matos, gruvešiem ķerrā un sienas krāsu aiz nagiem apsveru loģisku domu - vai valsts dēļ ir vērts tik ļoti censties?

Varbūt pienācis laiks nākamajai spontānajai idejai, lauzt līgumu ar NVD un kļūt par privātpraksi. Lielisks ieguvums mazpilsētai Talsi, taču ciematam Roja zaudējums.

Vismaz jau tagad skaidri zinu, ka Talsos man viena priekšrocība noteikti būs - kādā skaistā pavasara dienā, saulei spīdot un matiem vējā plīvojot, varēšu kājām aiziet uz tuvējo slimnīcu un veselības centru pēc kārtējiem rentgena aprakstiem un citiem pacientu izmeklējuma slēdzieniem, netērējot līdzekļus auto degvielai un lietojumprogrammas abonēšanas maksai. Ilgu mūžu ZKRS Talsu filiālei, cerams, ka vēl kādu laiku neziņos par iespējamo bankrotu, kā tas noticis Daugavpilī. Deviņu pakalnu pilsēta Talsi mani sauc ar cerību, ka šeit atradīšu labu komandu. Zinu, cilvēki saka: cerība - muļķa mierinājums. Jāatzīst, ka valsts nostājas dēļ primārajā veselības aprūpē un esošajā veselības sistēmā kopumā šoreiz tā arī esmu spiesta justies. Domāju, Talsos pavērsies lielākas iespējas atrast kādu ārsta palīgu, kurš pie pašreizējā atalgojuma un darba slodzes vēl nav izdedzis.

Interesanta ir mūsu valsts filozofija preventīvajā medicīnā. Tikai 2022. gadā pēc ilgām diskusijām sākām tā saukto meiteņu poti atzīt par to, kas tā patiesībā ir, un esam veiksmīgi sākuši dzimumneitrālu vakcināciju. Citas valstis nešķiro dzimumu jau gadiem, tādējādi ietaupot milzu līdzekļus onkoloģisko pacientu aprūpē. Vai tiešām vēl joprojām dzīvojam ar moto - skopais maksā divreiz?

Dienas beigās pārbaudu sava auto degvielas rādītāju, odometra rādījumu un datumu kalendārā, lai pārliecinātos, vai nav nokavēta eļļas maiņa, riepu maiņa, vispārējā auto apkope, jo kaut kā taču jātiek mājas vizītē pie pacienta 30 km attālumā, par kuru saņemšu valsts līdzfinansējumu 2,85 eiro apmērā.

Sēžot regulārajā auto apkopē, aizdomājos, vai mani kolēģi - tādi kā kardiologs, radiologs, infektologs un citi ārsti ir spiesti nodarboties ar šāda veida “blaknēm”, lai vispār varētu pieņemt savus pacientus?

Nedaudz sausāka valoda, taču skaitļi diktē finanses un tās darbiniekus. Kopš 2019. gada, kad sāku strādāt Latvijā, šādi tādi inflācijas rādītāji ir pieauguši, t.i., kopējās patēriņa cenas teju par 30%, energoresursi 59%, personiskā transporta līdzekļa ekspluatācijas inflācija 28%. Prezidenta, Ministru prezidenta un deputātu algu pieaugums izskanējis tik skaļi un bieži, ka negribas pat atkārtoties. Savukārt ārstiem no šā gada 1. aprīļa plānotais algas pieaugums paredzēts par 5,4%! Zīmīgs datums, gan jau arī tas tik tāds joks vien būs. Vienlaikus, apzināti vai ne, bet katliņā izvārījies jautājums par papildu darbinieku ģimenes ārsta praksē, kas politiskajos gaiteņos izskatīšanā vairs nav redzams.

Vienkārša matemātika man saka, ka 50 papildu darbinieku nodarbināšanu ģimenes ārsta praksēs var nosegt ar viena, kāda valstij piederoša un no valsts budžeta dotēta uzņēmuma vadītāja mēnešalgu, kas ir teju 70 000 eiro.

Vai tiešām, paaugstinot algas valstsvīriem, mēs iegūsim veselīgu sabiedrību? Bet tad atkal aizdomājos - kādam kolēģim būs vairāk turīgu privāto pacientu.

Rakstot šo savas ikdienas stāstu, prātoju, cik studentu, rezidentu, topošo ģimenes ārstu šī mana dzīves pieredze sasniegs un liks aizdomāties. Iespējams mainīs viņu domas sākt strādāt Rojā, Gulbenē, Līgatnē vai Alsungā. Varbūt mani jaunie kolēģi izvēlēsies citu specialitāti, izlems baudīt citas valsts darba pieredzi un turpinās attīstīt medicīnu un pilnveidot sevi ilgtermiņā zem sveša karoga. Tas, protams, būtu milzu zaudējums Latvijai. Tiem, kas šo lasa, vēlos teikt, ka šeit nerunāju tikai par savu labklājību, bet arī par kolēģu, topošo kolēģu un, svarīgākais, par pacientu profesionālu un kvalitatīvu primāro veselības aprūpi kopumā. Man rūp sava, kolēģu un pacientu labklājība.

Atļaušos domāt, ka jāveido iekrājumi, lai nerastos situācija, kā notika kādam manam kolēģim, kurš aizsauli cienījamā vecuma dēļ sagaidījis savā darba vietā.

Jāteic, kā ir, mantojumā atstājis sarūgtinātu pacientu, kuram nav laicīgi paspējis atvērt darba nespējas lapu. Statistika ir skaudra, liela daļa manu kolēģu atrodas pirmspensijas un jau cienījamā pensijas vecumā. Man patīk cilvēki un darbs Latvijas provincē. Negribu to mainīt pret lielpilsētas troksni, burzmu un sastrēgumiem. Laukos var redzēt, cik mans darbs un ieguldījums pacientiem ir nozīmīgs un nepieciešams.

Labprāt vēl paturpinātu, taču pēc dinamiskas darba dienas ar pacientiem klātienē, pa telefonu un e-pasta saziņā vēl jānoslauka putekļi, jāizmazgā telpas un atkal “jāparunā” ar apkures katlu. Ir jau vēla pēcpusdiena, un mājās gaida mana daudzbērnu ģimene ar saviem šodienas piedzīvojumu stāstiem, ēstgribu un pamatskolas mājasdarbiem. Šis viss skan smieklīgi, taču patiesībā ikdienišķi traģikomiski.

Cik ilgi mums būs jāsamierinās ar šo neētisko valsts attieksmi pret veselības aprūpes sistēmu kopumā?

Vienu gan es zinu droši - šodien iemigšu ātri, jo kā lasāmvielu esmu sagatavojusi kārtējo atjaunināto vakcinācijas rokasgrāmatu un informāciju par zāļu pieejamību aptiekās. Dodot gaismu citiem, pašam neizdegt...