Ziemelis: Lūk, a, attiecīgi, ē, man grūti spriest, teiksim, ja.
Rimšēvičs: Skaidrs. Skaidrs.
Ziemelis: Tas ir esam sarunājuši kā? Rīkoties secīgi: lūk ir problēma, it kā kuru, nu var risināt, jā, teiksim, attiecīgi jārīkojas algoritmiski. Jā?
Rimšēvičs: Bet noruna bija šāda, ka puse līdz gada beigām.
Rimšēvičs: Nu, strādājam.
Rimšēvičs: Bet otrā puse jau, tā teikt, nāk jau tieši atbilstoši rezultātiem.
Rimšēvičs: Tas ir, tas tiek noņemts – čiks. Tas tiek noņemts – čiks.
Tajā pašā dienā “Taureņu” pirtī Rimšēvičs atstāstīja Martinsonam sarunu ar Ziemeli.
Rimšēvičs: Mēs jau, bet mēs, mēs satikāmies, izrunājām tā. Nu, tā kā sākotnēji runājām. Nu.
Rimšēvičs: Un tad, kad teiksim, cik... kaut kādas akcijas un tādas lietas, tad sāk kaut kādas porcijas nākt no tiem otriem divsimt piecdesmit. Jā?
Taču no Martinsona un Ziemeļa sarunas, kurā Rimšēvičs nepiedalās, var noprast, ka par skaitļiem nav pilnīgas vienprātības.
Ziemelis: Drusku ciparos nesakritība ir, jā, teiksim. Viņš saka: Nu, it kā bijām vienojušies tur, vot, par lielāku, piecsimt.” Bet tad mēs it kā runājām, ka vot, pāriesim uz etapiem: izdarīts it kā.
Ziemelis: ...tik daudz. Jā? Un viņam vienkārši cipari ar manējiem nesakrīt drusku, kaut kā mazliet neērti, ka viņš saka, ka tikai simts līdz viņam atnāca.