/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
/nginx/o/2023/02/08/15126412t1h4b00.png)
Lai gan kāds varētu teikt, ka centrālo banku procentu likmju paaugstināšana un trakulīgā inflācijas retorika darbojas, jo eirozonā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Apvienotajā Karalistē inflācijas prognozes ir stabilizējušās, taču ir pamats bažām, ka politikas veidotāji ir aizgājuši par tālu, īpaši Eiropā, kur enerģētikas krīze noēd reālos mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus.
Inflācijas augšāmcelšanās no mirušajiem ir izraisījusi vieglas monetārās politikas ēras beigas. ASV Federālā rezervju sistēma (FRS), Eiropas Centrālā banka (ECB) un citi plāno samazināt savas bilances, taču šis process, visticamāk, norisināsies ļoti lēni. Pa to laiku sarežģītās problēmas tiks risinātas vecmodīgā veidā – paaugstinot īstermiņa procentu likmes, lai ierobežotu kopējo pieprasījumu. Taču politikas veidotājiem jābūt uzmanīgiem, lai neaizskrietu notikumiem pa priekšu.
Šis pēdējais stingrākas monetārās politikas cikls ir bijis izteikti sinhronizēts. Lai gan FRS, ECB un Lielbritānijas centrālā banka - Anglijas Banka - procentu likmju paaugstināšanu neuzsāka vienlaicīgi, kopš septembra tās visas ir paaugstinājušas likmes par 200 bāzes punktiem. Un visas izmantojušas vienlīdz stingru retoriku, lai apliecinātu savu apņemšanos ierobežot cenu kāpumu.