"Katru vakaru mums bija jāļauj astoņiem vīriešiem divu stundu laikā "uzkāpt". Tas darbojās tā: viņi ienāca, devās uz ārsta kabinetu, lai veiktu pārbaudi, un pēc tam ieguva numuru, tas ir - ieslodzīto sievieti. Nokārtoja tur visas lietas  -  iekšā, augšā, lejā, ārā un devās atpakaļ. Dabūja vēl vienu injekciju un aizgāja," - tā skan atmiņu citāts no autores Kristas Polas grāmatas "Zwangsprostitution" (Piespiedu prostitūcija), kas spilgti apraksta tēmu, par ko ilgus laikus nerunāja sabiedrībā. Par SS reihsfīrera Heinriha Himlera izveidotajiem bordeļiem koncentrācijas nometnēs. Kā tas nākas, ka pat uz nāvi nolemto nometnēs varēja eksistēt šādi "baudas nami", un kāda bija to ideoloģija - kā vārdā nāves ielejā galu galā vajadzēja seksu? 

Pēc sākotnējās atlases sievietes tika nogādātas speciālās kazarmās tajās koncentrācijas nometnēs, kurās bija bordelis. Lai novājinātās ieslodzītās iegūtu vairāk vai mazāk pieklājīgu izskatu, viņas tika ievietotas lazaretē. Tur sanitāri viņām veica kalcija injekcijas, bija jāiet dezinfekcijas vannās, lika veselīgi ēst un pat sauļoties zem kvarca lampām. Tas bija tikai aprēķins: ķermeņi tika sagatavoti smagam darbam. Tiklīdz beidzās "rehabilitācijas cikls", meitenes kļuva par daļu no seksa konveijera.

Bordeļa darbiniecēm darbadiena sākās jau no 07:00, bija jāuzkopj telpas un jāsapošas. Dzimumakta pakalpojumi tika sniegti katru vakaru no 20:00 līdz 22:00, bet svētdienās agrāk - pēcpusdienā. 

Darbs bija ikdiena, atpūta - tikai tad, ja nebija gaismas, ūdens, sievietei bija menstruācijas, ja tika izsludināta uzlidojuma trauksme vai Vācijas līdera Ādolfa Hitlera runas pārraidīšanas laiks radio.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X