Nāves dūla: nāve ir vieglums, gaisīgums un prieks! (1)

​ Biežākais jautājums no apkārtējiem, kad ieminējos par sarunu ar tevi, bija - kas ir Nāves dūla? Tad arī sākšu ar "tautas balsi" un to tev pirmo jautāšu.

Patiesībā Nāves dūlai ir vēl cits nosaukums, kas varbūt pat labāk raksturos manu darbu. Jo, ja tā padomā, nāvi mēs varam nosaukt tik daudzos citos vārdos - pāreja, novakare, došanās projām, aiziešana, pavadīšana, galu galā faktisks dzīves notikums... Tāpēc "Dvēseļu pavadone" drīzāk raksturotu manu darbu, kas nebeidzas cilvēka nomiršanas brīdi - klātesamība turpinās vēl pēc tam kādu laiku...

Pie nāves brīža mēs vēl atgriezīsimies, bet pastāsti tīri tehniski - kā tas notiek? Cilvēki tevi uzmeklē un tā arī pauž vēlēšanos, lai esi blakus viņam brīdī, kad viņš mirst?

Parasti šie cilvēki paši sajūt nepieciešamību pēc manas palīdzības. Tas nav tā, ka kāds viņiem iesaka un viņi akli zvana un sarunā ar mani tikšanos. Viņos pašos rodas šī vēlme, ka vajadzīgs cilvēks, kas pabūs šajā brīdī blakus un kas nav viņa ģimene. Bet dažreiz aizgājēja tuvinieki mani uzmeklē, jo cilvēks, kurš drīzumā dosies projām, ir jau tā ceļa jūtīs. Piemēram, kundze, ko es pēdējo pavadīju, jau bija starpstāvoklī, kad nespēj īsti vairs parunāt un uzņemt pati pārtiku. Viņa sajuta, ka vairs nav tālu, bet joprojām varēja kaut kā paziņot saviem tuviniekiem, ka viņas vēlme ir, lai gids būtu blakus.

Man šķiet, ka aizgājējs visvairāk vēlas šajā brīdī tieši tuviniekus līdzās. Vai es maldos?

Nāve ir atkarīga no tā, kāda ir bijusi dzīve un aizgājēja pēdējie mēneši. Tāpēc svarīgi, lai pēdējos mēnešus, dienas – vienalga, vai tā ir slimība, kas cilvēku nolikusi uz gultas, vai vienkārši vecuma vājums, tuvinieki cenšas to vidi radīt mierpilnu, pozitīvu un vieglu. Nebēdāties, neskumt un neveidot to apkārtējo sajūtu smagāku, jo tas patiešām palīdz cilvēkam sajust mieru šajā dzīves svarīgajā brīdī.

Tas skan diezgan nereāli, redzot, kā dziest ārā tava tuvākā dzīvība, to uztvert viegli...

Jā, protams, bet tas ir jāmēģina, jo pirmais, par ko cilvēks satraucas aizejot, ir viņa tuvākie - ģimene, mīļotā pusīte, bērni, mājdzīvnieks... Pārējais paliek nesvarīgi. Tāpēc ir būtiski klātbūtnē neielaist skumjas un bēdas, bet vieglumu, kas palīdzēs viņam doties projām mierpilni. Un to es spēju palīdzēt - radīt vieglas vibrācijas it kā tik sērīgā brīdī.

Saprotu, ka tu sajūti aiziešanas mirkli pavisam citā enerģijas līmenī - saki, kā tas ir - nomirt?

Tas nav tik smagi kā cilvēkiem liekas – ticiet, tas pārsvarā ir viegli! Nudien.

Kāda ir Nāve? Kādi ir tie vārdi, ar ko to varētu raksturot?

Vieglums. Miers. (Domā.)

Gaisīgums. Prieks. Tīra prieka esence. Kad cilvēks aiziet, pārstāj eksistēt sadalīšanas mehānismi. Nāve nav izbeigtība vai pabeigtība, tā ir vienkārši pāreja no viena stāvokļa uz otru, un nav nekā dabīgāka par to. Viss pasaulē ir pāreja, piemēram, gadalaiki: rudens - ziema - pavasaris - vasara. Ūdens stāvoklis - tas sasalst un atkūst. Tāpat spīd saule un līst lietus. Visa enerģija pasaulē ir pārejas procesā. Un tas pats ir ar dzīvības atnākšanu pasaulē un aiziešanu jeb pāreju.

Vairāk par dvēseles pavadones pieredzi, pārdomas par Nāves tēmu (kāpēc cilvēki aiziet traģiski, vai ir brīvā griba nomirt, vai nāvi var izaicināt un kā to spēt neuztvert tik dramatiski un piešķirt tai vieglumu), lasi dziļajā intervijā "Klik".