Biedrība: Enerģētiskā nabadzība Latvijā nav būtiski pieaugusi, iedzīvotāji maksā par neizdarīto ēku renovācijas jomā (1)

Ziņojumā secināts, ka valsts atbalsta pasākumi enerģētiskajā krīzē izrādījušies diezgan efektīvi, lai novērstu enerģētiskās nabadzības strauju kāpumu.

Ēku energoefektivitātes uzlabošanā iepriekšējā desmitgadē darīts par maz, tāpēc tagad lieli līdzekļi jānovirza īstermiņa risinājumiem - enerģijas izmaksu kompensēšanai.

Apine norāda, ka esošā enerģētiskā krīze labi parāda to, ko vajadzēja jau izdarīt iepriekšējā desmitgadē energoefektivitātes, kā arī enerģētiskās pašpietiekamības jomā. Pašlaik ārkārtas situācija ir likusi līdzekļus tērēt tūlītējai seku novēršanai un tādēļ var būt vēl sarežģītāk atrast līdzekļus ilgtermiņa risinājumiem - ēku renovācijai, apkures risinājumu maiņai.

Energokrīze ir radījusi situāciju, ka atbilstoši enerģētiskajai nabadzībai jeb tādiem mājsaimniecību dzīves apstākļiem, kuros ir grūtības ne tikai mājoklī uzturēt atbilstošu temperatūru, bet arī norēķināties par energoapgādes komersantu sniegtajiem pakalpojumiem vai tos izmantot zemu ienākumu, augstu energopakalpojumu izmaksu vai zemas mājokļa energoefektivitātes dēļ, no tās cieš liela daļa Latvijas iedzīvotāju vai arī ciestu, ja nebūtu valsts un pašvaldību sniegtie atbalsta mehānismi.

Attiecībā uz enerģētisko nabadzību līdz 2019.gadam Latvijai bija zemāki snieguma rādītāji, salīdzinot ar Eiropas vidējiem. 2017.gadā Latvijā siltuma nodrošināšana mājoklī naudas trūkuma dēļ bija liegta 9,7% (ES, izņemot Lielbritāniju, - 8,1%) no visiem iedzīvotājiem, bet pēc 2019.gada šis rādītājs samazinājās, 2021.gadā sasniedzot 4,9% (ES - 6,9%). Salīdzinot enerģētiskās nabadzības rādītāju attīstību pa gadiem, var secināt, ka kopumā problemātikai Latvijā bija tendence samazināties, jo iedzīvotāju daļa, kas nevar uzturēt siltu mājokli, 2005.gadā bija 29,8%, bet 2021.gadā tā bija 4,9%, skaidro Apine.

Pērn iedzīvotāju skaits, kam piešķirts trūcīgā statuss, ir gandrīz dubultojies, salīdzinot ar 2020.gadu, tomēr kontekstā ar šo rādītāju pēdējā desmitgadē, tai skaitā lielo finanšu krīzi, šis rādītājs joprojām ir relatīvi neliels. Izvērtējot maznodrošināto un trūcīgo personu skaita, kā arī attiecīgo izdevumu pieaugumu pēdējā gada laikā, secināms, ka valsts un pašvaldību īstenotie atbalsta mehānismi līdz šim ir diezgan efektīvi novērsuši vēl straujāku enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Lai daļēji kompensētu pieaugošās energoresursu izmaksas, jau kopš 2021.gada otrās puses tika atbalstīti pasākumi energoresursu cenu kompensēšanai. 2022.gada janvārī tika ieviesti apjomīgāki atbalsta pasākumi un pēc tam arī augustā apstiprināti nākamie enerģijas sadārdzināšanās kompensācijas pasākumi gan fiziskajām, gan juridiskajām personām.

Raugoties no enerģētiskās nabadzības risku un ēku renovācijas nepieciešamības perspektīvas, esošie valsts atbalsta īstermiņa pasākumi vērtējami lielākoties pozitīvi. Tomēr, lai problēma tiktu risināta arī ilgtermiņā, ir kritiski svarīgi, ka valdība komunikācijā ar iedzīvotājiem uzsver to, ka plašs atbalsts paredzēts tikai šai apkures sezonai un tas ir jāuztver, kā laika došana, lai sagatavotos nākamajai aukstajai sezonai, kad plaši atbalsti vairs netiks nodrošināti. Ja šāda ziņa netiek nodota, daļa iedzīvotāju savu atbildības daļu neizjūt un atslābst, paļaujoties uz to, ka valsts turpinās palīdzēt un nav nepieciešama aktīva rīcība no savas puses. Vienlaikus būtiski jāpaplašina atbalsta pasākumi energoefektivitātes uzlabošanai.

Dzīvojamais fonds Latvijā strauji noveco, to raksturo augsts ēku energoresursu patēriņš un zemas siltumtehniskās prasības. Tikai 3% pēc skaita un 5% pēc platības ēku uzbūvētas pēc 2003.gada un var tikt uzskatītas par atbilstošām pašlaik spēkā esošām siltumtehniskajām prasībām. Pašvaldību loma ēku nosiltināšanas procesā ir būtiska, taču līdz šim pārsvarā tās ir cīnījušās ar sekām, nodrošinot mazturīgajiem iedzīvotājiem atbalstu energopakalpojumu segšanā, maz uzmanības veltot ēkas energonoturības uzlabošanai. Esošās energokrīzes apstākļos energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi potenciāli var atmaksāties ievērojami ātrāk, tomēr valda arī liela nenoteiktība, secināts "Zaļās brīvības" ziņojumā.

Iedzīvotāju interese pieteikties ēku energoefektivitātes uzlabošanas programmās, no vienas puses, 2022.gadā ir pieaugusi, tomēr, no otras puses, iedzīvotāji ir ļoti piesardzīgi valdošās nenoteiktības dēļ. Vērtīgs novērojums ir pieteikšanās aktivitātes atkarība no valdības darbībām vai komunikācijas.

2022.gada vasarā, kad valdība vēl nebija publiski apliecinājusi plānotos atbalsta pasākumus nākamai apkures sezonai, taču enerģijas cenas turpināja kāpt, iedzīvotāju interese par ēku nosiltināšanu bija ļoti liela. Tomēr, tiklīdz valdība izziņoja atbalsta pasākumus, tā uzreiz bija novērojams atslābums no iedzīvotāju puses.

Ēku renovācijas projektos turpmāk pievienotās vērtības nodoklis (PVN) (21%) būs neattiecināmās izmaksas, kas ir Eiropas Savienības (ES) noteikta prasība. Tas nozīmē, to, ka PVN izmaksas, papildus citām neattiecināmām izmaksām būs jāsedz iedzīvotāju pašiem. Attiecīgi programmā noteiktais maksimālais granta apjoms 49% dzīvē būs mazāks jeb nedaudz zem 40%. Laika posmā no 2016. līdz 2022.gadam apstiprināto projektu kopējās attiecināmās izmaksas jau tā palielinājās vidēji par 63%. Augstas izmaksas rada riskus, ka iedzīvotāji šo naudu bieži vien nevēlēsies vai pat nespēs izmantot. Tomēr jaunajā programmā ir arī vairāki būtiski uzlabojumi.

Ar ES fondu programmās paredzētajiem līdzekļiem varēs nosegt pavisam niecīgu daļu no nepieciešamajiem ieguldījumiem ēku renovācijā. Jārod mehānismi, lai nodrošinātu finansējuma pieejamības nepārtrauktību, lai pašvaldības spētu sniegt lielāku atbalstu iedzīvotājiem nosiltināšanas projektu vadībā, lai īstenotu pieeju "padomju risinājums padomju problēmai", īstenojot standartizētu pieeju tipveida projektu ēku nosiltināšanai, lai veicinātu kvartālu pieeju daudzdzīvokļu ēku renovācijā.

Vienlaikus ziņojumā norādīts, ka būtu nepieciešams sākt diskusiju par samazinātās PVN likmes 12% apmērā piemērošanu arī ēku energoefektivitātes pasākumiem, lai veicinātu enerģijas taupīšanu, nevis tās patēriņu. Pašlaik energoefektivitātes pasākumiem tiek piemērota pilnā 21% likme, kamēr samazinātā PVN likme 12% ir piemērojama mājsaimniecību kurināmā iegādei un siltumapgādei.