Nav iespējams saskaitīt, cik daudz Ukrainas iedzīvotāju cietuši no Krievijas agresijas pēdējos 12 mēnešos. Desmitiem tūkstošu nogalinātu karavīru un civiliedzīvotāju, miljoniem ukraiņu aizbēguši uz ārvalstīm, izpostīta infrastruktūra un dažreiz veselas pilsētas. Neskatoties uz to, dzīve valstī turpinās. Par ukraiņu nelokāmo garu, kā arī par izmaiņām darbā un nākotnes cerībām intervijā tiešsaistes žurnālam KLIK - Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava.

Gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tiek vairākkārt apspriesti signāli, kas liecināja par kara neizbēgamību. "To, ka situācija briest, mēs jutām jau decembrī," atceras Kļava. Tomēr simtprocentīgas pārliecības, ka karš būs, nebija. Pat ja tas sāksies, tad Donbasā, tobrīd pieļāva viņš. "Pārsteidza, ka kolonnas nāca no Baltkrievijas, lai sagrābtu Kijivu."

Lai gan uzbrukums galvaspilsētai bija negaidīts, vēstniecība bija sagatavojusies arī tam. "Mums bija organizatoriskas sanāksmes, kur apspriedām dažādus scenārijus [..] Bija apzinātas autotransporta vienības, sagatavotas krīzes mugursomas. Es pats decembrī piepildīju savējo un, liekot iekšā kabatas bateriju un tunča konservus, domāju: "Ilvar, tev taču nevajag šo visu, bet nu labi, lai stāv." Izrādījās, ka vajag! Es no divām nelielām somām pēc tam dzīvoju kādu pusotru mēnesi."

Kad sākās iebrukums, Kļava atradās Kijivā. "Tā bija gara diena. Pamodāmies piecos no rīta, kad jau bija Putina runa skanējusi, kad bija pirmie raķešu triecieni, ko visi dzirdēja. Protams, skan sirēnas, ārā ir trauksme un daudzi brauc prom." Brauca prom arī dienesta darbinieki.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X