Piektdien pulksten 8:30 no rīta mani pamodina gaisa trauksmes sirēnas. Ļvivā esmu jau piecas dienas, bet tā ir pirmā reize, kad to skaļā kaukoņa piepilda pilsētas ielas. Krievijas iznīcinātāji, pacēlušies no lidlauka Baltkrievijā, nes  manā virzienā Kinzhal hiperskaņas raķetes. Pagrābju pie gultas novietoto pustukšo ūdens pudeli un, ātri saģērbusies, dodos uz patvertni viesnīcas pagrabā. Atverot dzelzs durvis, sejā iesitas mitrs siltums un  pelējuma smaka. Astoņpadsmitā gadsimta sākumā celtā pazemes telpa, tagad aprīkota ar sildītāju, paklāju, tējkannu un mīkstiem krēsliem, nekad nav bijusi paredzēta, lai sargātu vietējos iedzīvotājus no gaisa uzbrukumiem. 

Tomēr jāatzīst, ka ērtību trūkums patvertnē man netraucē. «Tinu atpakaļ lenti» un atceros, ka, man ejot garām administratora galdam un brokastu telpai, viesnīcas darbinieki un viesi, lielākoties sabraukuši no citām pilsētām pavadīt nedēļas nogali Ukrainas rietumu galvaspilsētā, nesteidzīgi turpināja savas gaitas.

Patvertnē esmu viena pati.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X