/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Pagājušajā pirmdienā notika viena no lielākajām dabas katastrofām pēdējās desmitgadēs – spēcīgā zemestrīce izpostīja reģionu ap Turcijas un Sīrijas robežas rietumu daļu un ir prasījusi vairāku desmitu tūkstošu cilvēku dzīvības. Taču īpaši Sīrijas ziemeļrietumu iedzīvotājiem tā ir vēl viena traģēdija, kas no jauna izgaismo jau desmit gadus ciestās krīzes un skarbo patiesību, ka šie cilvēki palīdzību saņems pēdējie.
Sīrijas ziemeļrietumu iedzīvotāji pēdējos 12 gadus cietuši daudz – ieilgušu pilsoņu karu, ekonomikas sabrukumu, pārtikas trūkumu un vēl nesen arī holeras uzliesmojumu. Pēc zemestrīces vēl aptuveni 5 miljoni no viņiem palikuši bez tām pašām pieticīgajām mājām, kuras bija saglābuši. Taču šos iedzīvotājus, kurus vieno ciešanas, joprojām šķir robežas starp dažādām savstarpēji karojošām grupām, un politiskie kompromisi humānās palīdzības vārdā tiek rasti pārāk lēni.
Zonās, kuras pilnībā kontrolē Turcijas un Sīrijas valdības, palīdzība nonāk ar salīdzinoši nelielu aizkavēšanos bojāto ceļu, ostu un lidostu dēļ. Sīrijas valdība, par spīti rietumvalstu sankcijām, ir saņēmusi palīdzības kravas no Krievijas, Ķīnas, Irānas, AAE, Saūda Arābijas, Bangladešas un citām valstīm. Sestdien pienāca pirmā palīdzība no Eiropas – Itālija nosūtīja 30 tonnas medicīnas preču, ātrās palīdzības auto, kā arī četrus ārstus. Taču vienā Sīrijas daļā, ko kontrolē nemiernieki un kur kara laikā patvērušies miljoniem diktatora Bašara Al Asada oponentu, cilvēki joprojām var paļauties tikai uz pašu ierobežotajiem spēkiem. Kamēr otrpus robežai Turcijā aktīvi rosās glābēji un humānās palīdzības sniedzēji no dažādām valstīm, Sīrijas ziemeļrietumos pēc gruvešos iesprostoto cilvēku kliedzieniem vairākas dienas valdījis izmisuma pilns klusums.