2000. gada 11. maijā Amundsenskota-Sautpola polārstacijā Dienvidpolā pēkšņi saslima austrāliešu astrofiziķis Rodnijs Markss. Viņu kratīja drudzis, mocīja spēcīgas vēdergraizes un nelaba dūša. Viņš vairākas reizes izmisis vērsās pie polārstacijas ārsta, tomēr tas viņam nespēja palīdzēt. Bezcerībā, nošķirts no ārpasaules, Markss pēc 36 stundām moku bija miris. 23 gadus vēlāk joprojām nav skaidrs, kas viņu nogalināja – viņš pats sevi vai kāds kluss nelabvēlis.

Tomēr ārsts nesēdēja, rokas klēpī salicis. Viņš stundām ilgi izmeklēja Marksu, cenšoties rast diagnozi vai vismaz nonākt uz pēdām tai. Kādā brīdī viņš pat sāka apsvērt, ka Markss cieš no smagām paģirām vai pat vienkārši panikas lēkmes un trauksmes.

Tomsons viņam injicēja nomierinošu līdzekli, kas Marksu nomierināja tiktāl, ka viņš nolēma atgriezties gultā un mirkli atpūsties. Bezmiega mocīts, pārbijies, klausoties ledus krakšķēšanā zem sevis, viņš gulēja blakus savai draudzenei Sonjai. Tad viņš atkal izvēmās. Vēl vairāk asiņu. Viņam bija paātrināta elpošana, locītavās parādījušās neciešamas sāpes, bet prātu pārņēmusi panika. Viņš atkal aizvilkās līdz ārsta kabinetam, grīļodamies, klupdams, krizdams – pilnīgi dezorientēts.

Tajā brīdī viņu jau mocīja hiperventilācija un agresijas lēkmes. Tomsons veica viņam vēl vienu injekciju, Marksa asinsritē ievadot spēcīgu antipsihotisko līdzekli. Kad tas iedarbojās, Markss atkal apgūlās, tomēr sāka zaudēt apziņu. Viņš klusiņām vaidēja un vārgi spieda Tomsona roku. Tad viņa sirds apstājās.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X