Iemūrēta šaurā telpā, sakņupusi, sifilisa saēsta: kādas viduslaiku vientuļnieces liktenis (4)

Šis atklājums liek uzdot jautājumu, kā gan reliģiskais eremīts varēja saķert seksuāli transmisīvo slimību.

Skelets tika atrakts 2007. gadā Visu Svēto baznīcā Jorkā. Arheologi uzskata, ka tas, visticamāk, ir lēdijas Izabellas Džermanas atliekas, kura 15. gadsimtā noslēgtībā dzīvoja baznīcas istabiņā, rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Medieval Archaeology”.

Tas, kas pamatīgi pārsteidza arheologus, bija sievietes apglabāšanas veids, proti, viņa sakņupušā pozā bija iemūrēta mazā istabiņā aiz baznīcas altāra. Tiek uzskatīts, ka tajā laikā tādā pozā cilvēkus apglabāja ļoti reti.

“Skeleta apglabāšanas vieta arī liecina, ka sieviete bijusi dižciltīga, tomēr sakņupušais apglabāšanas stāvoklis ir ārkārtīgi neparasts viduslaikiem,” paziņojumā raksta pētnieki.

Jaunajā pētījumā spriests, ka dīvaino pozu izraisījis vai nu artrīts, vai šaurā telpa, kurā viņa bija iemūrēta. Pastāv arī iespēja, ka viņa šādā pozā nomira un līķa stinguma dēļ tāda arī tika apglabāta.

Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi pētnieki secināja, ka sieviete dzīves laikā sirgusi ar artrītu un sifilisu. Turklāt slimību simptomi, visticamāk, bija smagi un uzkrītoši. Noteikti cietusi bija arī sievietes garīgā veselība.

Lai arī pētnieki pašlaik var vien minēt, kā sieviete, dzīvojot noslēgtībā, sasirga ar seksuāli transmisīvu slimību, visticamāk, viņa vientuļnieces dzīvi sāka tieši slimības dēļ. Protams, nav izslēgta arī izvarošana vai kāds mīlas sakars.

Šī sieviete dzīvoja periodā, kad dažādu slimību fiziskie simptomi bieži tika saistīti ar grēku un Dieva sodu, tomēr nereti gluži pretēji – ar mocekļa statusu, Dieva izredzēto.