Latvija nav slavena ar iespaidīgām zemes dzīļu bagātībām un derīgo izrakteņu atradnēm, taču mums ir zaļais zelts - meži, kuri turklāt jau klāj vairāk nekā pusi valsts teritorijas. Jā, koki aug lēnām, galvenās cirtes vecumu, atkarībā no koka sugas un šķirnes, sasniedzot vien aptuveni 40 līdz pat vairāk nekā 100 gadu laikā. Attiecīgi līdz šim ierasts uzskatīt, ka līdz "lielajai peļņai", ko potenciāli varēs gūt no kokmateriālu pārdošanas, jāgaida ļoti, ļoti ilgi. Taču pēdējos gados līdz ar nepieciešamību visā pasaulē samazināt ogļskābās gāzes emisijas attīstījusies jauna nozare, kas no meža peļņu ļauj gūt jau tā stādītājam, ne tikai viņa mantiniekiem. Kā tā darbojas, ar kādiem mežiem ir iespējas nopelnīt vairāk un cik ātri jau var gūt pirmos ieņēmumus, intervijā tiešsaistes žurnālam stāsta Igaunijā izveidotās platformas "Arbonics" eksperts mežsaimniecības jautājumos Jānis Ruks.
- Ar ko atšķiras brīvprātīgais oglekļa tirgus no obligātā?
Tātad brīvprātīgajā tirgū piedalās privātās kompānijas, kuras brīvprātīgi izvēlējušās kompensēt sevis radīto oglekļa pēdas nospiedumu. Šīm kompānijām tas nav jādara, bet viņi pēc brīvas izvēles to dara. Un aizvien vairāk kompāniju kļūst klimata apzinīgas, un tas liek tirgum augt. Pēdējā gada laikā vien tas ir pieaudzis četras reizes.
Tikmēr obligātais tirgus ir pavisam citādāks, un tas arī nav mūsu mērķis, mēs tajā neiesaistāmies. To regulē valstis un starptautiski un reģionāli noteikumi, un tajā pārsvarā piedalās kompānijas no smagās, piesārņojošās rūpniecības sektora, kā, piemēram, tērauda un automobiļu rūpniecības u.tml. Šie nav brīvprātīgā tirgus dalībnieki. Brīvprātīgajā tirgū piedalās drīzāk kādas modernas tehnoloģiju kompānijas, kā, piemēram, "Microsoft". Jāatzīmē, ka viņi nesen arī pieņēma izmaiņas savā programmā. Iepriekš viņi kompensēja oglekļa pēdu, ko radīja no brīža, kad vispār tika pieņemts lēmums to darīt, bet tagad viņi ir pieņēmuši lēmumu kompensēt arī pēdu, ko radījuši vēsturiski. Viņiem tas nav jādara, tā ir brīvprātīga izvēle.