/nginx/o/2023/02/17/15143962t1h46b4.jpg)
Bieži esmu domājis par krievu valodu Latvijā, bet pēdējā gada laikā, likumsakarīgi, daudz intensīvāk. Lūk, kā tas nākas, ka ir cilvēki, kuri spējuši trīsdesmit gadus nodzīvot neatkarīgā valstī un neuzsūkt pat tik daudz, lai spētu saprast kaut vai pašu vienkāršāko teikumu?
Pat nevis tikai trīsdesmit, bet drīzāk sešdesmit un vairāk, jo nav tā, ka padomju laikā latviešu valodā neviens nerunāja un būtu ārkārtējs retums to dzirdēt uz ielas. Visu mūžu nodzīvot valstī un nespēt savirknēt kopā kaut vai trīs vārdus latviešu valodā, lai pateiktu elementāru pieklājības frāzi. Nu kā?
Domas par šo kārtējo reizi uzvirmoja pēc iepriekšējā “Kas notiek Latvijā?” raidījuma par Krievijas pilsoņu uzturēšanās atļaujām Latvijā noskatīšanās. Šoreiz neķidāšu uzturēšanās atļauju jautājumu, jo neko no tā nesaprotu, bet raidījumā ļoti aizķēra kāda īsa Ksenijas Andrijanovas replika uz komentāru, ka vecajiem Krievijas pilsoņiem, kas šeit dzīvo, esot grūti iemācīties latviešu valodu. “Viņi nepiedzima veci,” Ksenija teica.
/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)