24.februārī aprit gads, kopš sākās pilna apjoma Krievijas iebrukums Ukrainā. Briesmīgie notikumi aiz Latvijas robežām ar jaunu spēku saasināja jautājumus, kas gadiem ilgi šķēluši mūsu sabiedrību. Pieminekļa nojaukšana Pārdaugavā, pilnīga skolu pāriešana uz mācībām valsts valodā, uzturēšanās atļauju politikas pastiprināšana.
Nošausminājusies par draudiem, kas materializējušies no kaimiņa – agresorvalsts Krievijas – puses, Latvija rūpējas par savu drošību. Latvijas politiskā elite šo laiku nodēvējusi par iespēju logu. Krievvalodīgā Latvijas sabiedrības daļa šīs izmaiņas pieņem lielākoties klusējot, tajā pašā laikā pat sociologi neņemas atbildēt uz jautājumu, kas patiešām darās galvās tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru dzimtā valoda ir krievu.
“To vajadzēja izdarīt jau sen. Kaut kādā ziņā arī muļķīgi, ka, lai tas notiktu, bija jāsākas karam Ukrainā,” saka viena puse. “Tajā, kas sākās pirms gada, pēc 24.februāra, man ir sajūta, ka tagad Latvijā nolēmuši pilnībā apspiest krievu kultūru, vispār jebkuru vārdu “krievisks” pilnībā izspiest, lai cilvēki nerunātu krieviski, nedomātu krieviski, lai tu, kad kaut kur parādies kā krievvalodīgais, tev vispirms būtu jānožēlo grēki,” atbild otra puse.
Kā iemācīt visiem Latvijas iedzīvotājiem latviešu valodu? Kāpēc Latvijā slēdz mazākumtautību skolas? Kā pieminēt Otrā pasaules kara beigas? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem TVNET krievu valodas versija RUS TVNET mēģinās atbildēt jaunā rakstu sērijā – “Savstarpējās pretenzijas”.
Kāpēc “Savstarpējās pretenzijas” tā sauc?
Grūti noliegt, ka Latvijai jāiet smags ceļš tieši no etniskā skatupunkta.
No vienas puses, Latvija sevi pozicionē kā nacionālu valsti, ar visām raksturīgākajām mononacionālas valsts iezīmēm – viena valoda, viena kultūra un vienas vērtības. No otras puses, nekur tādējādi nepazūd tūkstošiem citu tautību cilvēku, galvenokārt krievi. No šīs dihotomijas mūsu sabiedrībā ir uzkrājusies virkne problēmu, pat kuru pieminēšana parasti noved pie skaļām diskusijām un asiem vārdiem.