Kur jūs bijāt 30 gadus? Kāpēc tik daudzi krievvalodīgie Latvijā joprojām nezina valsts valodu? (68)

Daugavpiliete: “Piecas reizes beidzu latviešu valodas kursus”

Inna Plavoka no Daugavpils latviešu valodas kursus ir beigusi vismaz piecas reizes, tomēr brīvi izteikties latviešu valodā viņa nespēj joprojām. Inna gan nesteidz tajā vainot apstākļus: “Es ļoti labi saprotu, ka problēma ir tikai manī. Kad mēs sakām, ka nav [latviešu valodas] vides, mēs nedomājam, ka šo vidi mums mākslīgi neviens nevar radīt. Mēs paši neļaujam to radīt, mēs paši pretojamies.”

Inna - šobrīd Daugavpils portāla “Chayka.lv” galvenā redaktore – dzimusi krieviski runājošā ģimenē Daugavpilī. Viņas lokā latviešu valoda ilgstoši tika uztverta kā svešvaloda.

Saskaņā ar Innas stāstīto, septiņdesmito gadu beigās Daugavpilī bija aptuveni 15 vispārizglītojošo skolu, no kurām tikai divās mācības notika latviešu valodā. Krievu skolās latviešu valodas stundas drīzāk tika uztvertas kā “piedūrīga laika pavadīšana”.

Pēc četriem gadiem skolā topošā žurnāliste uz daudziem gadiem pameta Latviju – vispirms aizbrauca uz Baltkrieviju, bet pēc tam, kopā ar vecākiem, uz Krievijas ziemeļiem. 1993.gadā atgriezās un pieteicās saviem pirmajiem latviešu valodas kursiem, lai iegūtu “kategoriju” darbam.

Izteikti lietišķa attieksme pret valodu, atzīst Inna, viņai saglabājās daudzus turpmākos gadus: “Es mācījos latviešu valodu tikai tāpēc, lai nokārtotu eksāmenu, organizētu dokumentāciju, atrastu jaunu darbu, bet nevis lai iemācītos pašu valodu.”

Viss izmainījās 2022.gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad Inna, pašas vārdiem izsakoties, izjuta savu “nepilnvērtību”. “Man ļoti gribējās izjust sevi kā daļu Latvijas, man kā žurnālistei un cilvēkam ar aktīvu pozīciju ir svarīgi, lai cilvēki mani dzirdētu. Tas, ka es to varu darīt tikai krieviski, ierobežo manas iespējas,” viņa atzīst.

“Es Latvijā esmu kopš 1993.gada. Ir paskrējuši 30 gadi. Muļķība, liela muļķība.”

“Problēma ir apstāklī, ka latvieši saprot krievu valodu”

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2017.gadā (jaunāki dati nav pieejami) krievu valodu kā dzimto nosauca vairāk nekā puse iedzīvotāju Rīgā un Latgalē - attiecīgi 53% un 55%. Vismazāk šādu Latvijas iedzīvotāju ir Vidzemē (9%), bet vidēji Latvijā šādu cilvēku īpatsvars bija 36%.

RUS TVNET aptaujāja vairākus viedokļu līderus - gan etniskos latviešus, gan krievus -, lai noskaidrotu viņu viedokli jautājumā, kāpēc tik daudz krievvalodīgo joprojām nezina latviešu valodu.

Portāla TVNET publicists Toms Lūsis pauž viedokli, ka daļa atbildības par esošo situāciju gulstas uz latviešiem, kuri komunikācijā ar krievvalodīgajiem paši bieži pāriet uz krievu valodu.

Savukārt publicists Aleksejs Stetjuha kā iemeslu min “muļķīgu principiālu pozīciju”. Vecākiem cilvēkiem, kuri pēdējā laikā sastapušies ar prasību zināt valsts valodu, veidojas, Stetjuhas vārdiem, iekšējais protests.

Protesta sajūtu piemin arī “Re:Baltica” pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe. Viņa uzskata, ka šāda krievvalodīgo pozīcija varētu būt veidojusies kā atbilde uz Latvijas pilsonības nesaņemšanu 1991.gadā.

Tikmēr lektors un publicists Frederiks Ozols uzsver, ka etnisko latviešu viedoklis, ka valoda jāzina tāpēc, ka tu dzīvo Latvijā, ir vājš arguments, it īpaši ņemot vērā to, ka Latvijā ir pilsētas, bet Rīgā mikrorajoni, kur var dzīvot un strādāt, ilgstoši nesatiekot nevienu latvieti.

“Kas mudina runāt latviski? Atrodiet iemeslu runāt, un atradīsies runājošie,” viņš norāda.

Pedagoģe ar stāžu: “Mēs kaut ko neizdarījām līdz galam”

No šā gada 1.septembra vispārizglītojošās pamatizglītības programmas 1., 4. un 7. klasēm pilnībā pāriet uz mācībām latviešu valodā, pēc gada sekos 2., 5. un 8. klases, bet no 2025.gada - arī 3., 6. un 9. klases.

Kopš neatkarības atjaunošanas līdz pat 1999. gadam tā dēvētajās krievu skolās visas mācības gandrīz pilnībā notika krieviski, bet gadsimtu mijā sākās pāreja uz bilingvālo apmācību.

Kā izsakās Rīgas 34. vidusskolas direktore Natālija Rogaļeva, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Latvijas varas iestādes ieviesa vairākas atbalsta metodes pedagogiem, kas pasniedz latviešu valodā vai piedalās bilingvālajā apmācībā: piemaksas, kursi, mācību materiāli.

“Es domāju, ka iespējas [iemācīties latviešu valodu] bija,” viņa norāda. Rogaļeva noraida apgalvojumu, ka tolaik pienācīgai valsts valodas apguvei būtu trūcis pedagogu.

Tad kas nogāja greizi? Skolas direktore uzskata, ka kādā brīdī tika pieļauta nopietna kļūda, jo aptuveni no 2004.gada process pāriešanai uz mācībām latviešu valodā apstājās, bet cilvēkiem radās iespaids, ka situācija saglabāsies nemainīga. “Netika skaidri definēts, kas ir bilingvālā apmācība un kādai ir jābūt latviešu valodas daļai tajā,” uzsver Rogaļeva.

Rogaļeva arī velta kritiku praksei dalīt skolas latviešu un mazākumtautību skolās. “Mani interesē skolu segregācija. Ja mēs toreiz būtu pārgājuši uz padziļinātāku latviešu valodas mācīšanos, šī segregācija būtu varējusi samazināties. Iespējams, latviešu un krievu bērni nāktu uz dažādām klasēm, bet uz vienu skolu. Sabiedrības integrācija būtu bijusi daudz veiksmīgāka.”

“Es nožēloju, ka mēs kaut ko neizdarījām līdz galam - tajā laikā, kad mums bija gan skolotāju resurss, gan interese, gan piemaksas pedagogiem,” skumīgi nosaka Rogaļeva. “Vajadzēja sākt lēnām mācīt latviešu valodā jau bērnudārzos, un tagad mums nebūtu tik nopietnu problēmu.”

Eksāmeni, asaras un neapmierināti vecāki: kas notiek 2023.gadā

Visiem Krievijas pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, līdz šā gada 1.septembrim ir jāpierāda savas latviešu valodas prasmes vismaz pamata līmenī. To paredz Imigrācijas likuma grozījumi, kas stājās spēkā 2022.gada septembra beigās. Jaunās likuma prasības var skart vismaz 17 000 cilvēku.

“Pagājušajā gadā mamma uz pieciem gadiem pagarināja uzturēšanās atļauju, bet tagad izrādās, ka viņai jāmācās latviešu valoda,” Inna stāsta par savu māti - 72 gadus vecu Krievijas pilsoni. “Viņa pusi dienas sēž un mācās, pēc tam raud un stāsta: “Es no rīta atkal atvēru savus konspektus un neko nesapratu.” Es ļoti ceru, ka mammai izdosies nokārtot eksāmenu. Tomēr es redzu, kā viņa cieš. Kā padzīvojis cilvēks lai iemācās latviešu valodu mazāk nekā gada laikā?”

Līdzīgs viedoklis par pāreju uz mācībām latviešu valodā ir arī Natālijai Rogaļevai: “Es viennozīmīgi uzskatu, ka mācīties latviešu valodā ir iespējams. Tomēr es uzskatu, ka mums vajadzēja sākt krietni agrāk.”

Kamēr bērnam vēl nav smagu zinātnisko priekšmetu, kamēr bērns vēl ir mazs un mīlīgs, nevis ass pusaudzis, kamēr skolotāji ir gatavi ar viņu noņemties un runāt latviešu valodā, mēs būtu varējuši izveidot gan attieksmi, gan izrunu, gan vārdu krājumu, kas pēc tam plūstoši pārietu arī uz skolu.

Lūk, gabaldarba metodes. Man liekas, ka tie ir nedaudz paātrināti tempi. Man gan nešķiet, ka tas ir pareizi.”

Rogaļeva norāda, ka skolēnu vecāki sūdzas par stundu skaitu, kas atvēlēts latviešu valodas apguvei, pasniedzēju formālo pieeju un novecojušajām mācību grāmatām.

Šādā kontekstā Latvijā milzīgs pieprasījums vērojams pēc latviešu valodas kursiem, tostarp privātstundām. Piemēram, gada sākumā dažu stundu laikā tika nokomplektētas gandrīz visas Rīgā pieejamās bezmaksas grupas latviešu valodas apguvei pirmajā pusgadā. Līdz novembrim šādus kursus bija izmantojuši vismaz 600 cilvēki. Kā atzīt Rogaļeva, daļa no šiem cilvēkiem ir pedagogi, kuri vēlas saglabāt savas darba vietas skolās. Kopš 2010.gada šādu izglītību ieguvuši vairāk nekā 14 000 rīdzinieku.

“Mēs sevi izjutām kā daļu Padomju Savienības”

“Es vienreiz redzēju, kā viens uzņēmējs joko ar valodas inspektoru: “Vienkāršāk ir no jums atpirkties nekā iemācīties valodu. Kur es tik daudz latviešu atradīšu? Man taču šeit visi [krievi]”,” stāsta Inna Plavoka.

“Es tikai [2022.gada] februārī sapratu, ka šādi joki - tā ir nepareiza attieksme pret valodu, valsti un sabiedrību, kurā tu dzīvo. Mēs kaut kā izjutām sevi kā daļu no kaut kādas Padomju Savienības. Daļa no mums laikam joprojām domā: “Lūk, krievu valoda, krievu kultūra.”

Šobrīd Inna turpina pastiprināti mācīties latviešu valodu – katru dienu lasa, tulko, apmeklē Daugavpils teātra latviešu trupas izrādes. Viņa uzsver, ka neviens latvietis nekad nav viņu apsmējis par nepareizu izrunu: “Varbūt kāds ar to ir saskāries, jo ikvienā sabiedrībā ir pietiekami daudz idiotu. Tomēr es nekad neesmu saskārusies.” Sarunas beigās viņa nolemj pajokot: “Laikam pie manis pēc intervijas ieradīsies valodas inspekcija. Ko darīt? Varbūt tas mani motivēs vēl vairāk?”