Sešos no rīta Odesa slīgst melnā tumsā. Ielu apgaismojums šeit, tāpat kā citur Ukrainā, naktīs ir izslēgts, vienīgi garāmbraucošo automašīnu gaismas ļauj tumsā ko saskatīt. Iezvanās telefons: busiņš, kam jānogādā mani uz 200 kilometrus attālo Hersonu, gaida pie McDonalds.

Kaut karš Odesu līdz šim ir saudzējis, ātrās ēdināšanas restorāns šeit, tāpat, kā citur Ukrainā, pārtrauca darbu, un tagad tā ir tikai izkārtne pie slēgtas ēkas. Šoferis busiņā apbraukā pilsētu un savāc dažus braucējus, kas iepriekš pieteikuši braucienu uz Hersonu, pilsētu, kurā tikai retajam ir dūša atgriezties. Busiņā kopā ar mani ir arī Inna, hersoniete, kas krievu okupācijas laikā man ziņoja par situāciju pilsētā. Viņas stāstītais ar nosaukumu “Dzīve Hersonas pagrīdē” vairāku mēnešu garumā tika publicēts tiešsaistes žurnālā KLIK.

Mokošus deviņus mēnešus Inna gaidīja atbrīvošanu. Kad pagājušā gada novembrī tas beidzot notika, viņa ar ģimeni pārvācās uz Odesu. Hersona bija brīva, bet dzīve tur bija kļuvusi neciešama. Pirmo mēnesi pēc atbrīvošanas bez elektrības, ūdens, apkures un sakariem, un galvenais - ar nepārtrauktām artilērijas apšaudēm. Aizbēgušie krievi no Dņepras otra krasta apšaudīja un joprojām turpina apšaudīt Hersonu. Pilsētu, kurā bija sarīkojuši viltus referendumu par pievienošanos Krievijai, saveduši pilnu ar karavīriem, rosgvardiju, propagandistiem, skolotājiem no Krievijas, FSBšņikiem ar ģimenēm, kadiroviešiem, burjatiem, DNRiešiem un LNRiešiem un visiem citiem, kurus visus kopā ar kolaborantiem no Hersonas padzina Ukrainas armija.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X