"Viņa nopirka čipsu paku, limonādi un devās mājās skatīties anime. Liļa mammas paranojai par karu neticēja līdz pulksten 14:00, kad sākās Harkivas bombardēšana. Meitene paķēra telefonu un steigšus paslēpās vannas istabā. Raudot piezvanīja paziņam Maksimam, azerbaidžāņu studentam, kurš bija ieradies Harkivā, lai mācītos universitātē. Viņš izmeta pāris joku, lai meiteni nomierinātu, un steidzīgi devās pie viņas. Liļa lūdza palikt pie viņas, lai nebūtu jāguļ vienai, jo sprādzieni naktīs ļoti biedēja. Pavadot kopā šīs mēnešiem garās apšaudes naktis, viņi iemīlējās... Dzima mīlasstāsts..." šis ir izrāvums no Liļas un Maksima stāsta, bet tādu ir ļoti daudz. Neskaitāmi mīlasstāsti dzimuši šajās kara šausmās, kas aizvien plosa Ukrainas auglīgo zemi.  Šodien, 24.februārī, aprit gads, kopš Krievija sāka savu asinspirti un zvērības Ukrainas teritorijā, kas turpinās aizvien... Tomēr, kā to pierāda šis gads, ukraiņu daba nav salaužama un ticība ir ļoti stipra, ka savu zemi viņi spēs nosargāt tāpat kā šie cilvēki savu mīlestību. Un, kā viņi paši saka: "Kamēr pastāvēs mīlestība - nekas nav zaudēts!"

Modes dizainere Marija (Maša) Kulijeva palika viena mansarda dzīvoklī, kurā bija mitinājusies kopā ar labāko draudzeni Dinu. Dina evakuējās kopā ar ģimeni, bet Marija izlēma palikt.

Viņa bieži bija nomodā, aiz loga skanot sprādzieniem. Ik rītu viņa gatavoja melno tēju un skatījās pa logu dūmos, kas pacēlās no pilsētas.

Maša saka, ka viņa nebaidījās. Tāpat kā daudzi ukraiņi, viņa vēlējās būt noderīga, un tāpēc sāka šūt. Viņa savā darbnīcā, kurā savulaik izgatavoja sieviešu apģērbus, sāka darināt bruņuvestes. Viņa to sānos iešuva papildu kabatas bruņām, kas aizsargātu tieši karavīra ribas - kas bieži bija Ahileja papēdis bruņuvestu nēsātājam.

Viņa bieži devās uz bāzi, lai aiznestu pašūtās bruņuvestes. Tur viņa reiz satika jaunu karavīru. Viņi iemīlējās. Viņš atnāca pie viņas, pavadīja kopā nakti un atgriezās kaujas laukā, lai pēc iespējas atkal parādītos viņas telefonā vai uz dzīvokļa sliekšņa.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X