Ar Latvijas brīvprātīgo kareivi Sarkano Lapsu (pseidonīms – red.) vienojamies par tikšanos pēc «aptuveni divdesmit septiņām minūtēm» Maidana laukumā. Viņš tikko sācis savu atvaļinājumu, taču runā par atgriešanos frontē. Tā paredzēta neilgi pirms 24. februāra – kara sākuma gadadienas. Ar bažām vaicāju, vai Krievija nebūs ieplānojusi kādu īpaši nežēlīgu uzbrukumu šajā simboliskajā laikā. Lapsa gan nav uztraucies. «Viņi tāpat nekad netrāpa,» viņš attrauc. 21 gadu vecais snaiperis par frontē piedzīvoto nereti stāsta smaidot, vienlaikus atgādinot – dzīve «nulles līnijā» ir nežēlīga. Visu izšķir ātrums un pieeja nepieciešamajam tehniskajam aprīkojumam, kura joprojām akūti trūkst.

Es personīgi nekad nevienu neesmu ņēmis gūstā. Esmu snaiperis, šauju līdz diviem kilometriem, tuvcīņā neiesaistos. Tuvākais krievs, ko esmu šāvis, bija 758 metri.

Kad pirmo reizi nogalināju cilvēku, nodomāju – oho! Es nogalināju cilvēku, viņš nenogalinās ukraiņus. Tad sāku domāt – bet tas taču varētu būt kāda tēvs… Bet tad atcerējos, ka krievi izvaro un nogalina ukraiņus. Tagad tas mani vairs neietekmē. No mana stobra ir kritis 21 krievs. Es skaitu.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X