Ceļš no Hersonas stiepjas gar Dņepras labo krastu. Divi balti Sarkanā Krusta busiņi uz kādu nomaļu ciematu ved humāno palīdzību - pārtiku, ūdeni, drēbes, guļammaisus, bērnu rotaļlietas un buržuikas jeb metāla krāsniņas. Gandrīz 100 kilometrus garais ceļa posms ir tukšs. Tikai armijas blokposteņi, dažas pretimbraucošas automašīnas un postaža ceļa abās pusēs - iznīcināta bruņutehnika, līdz nepazīšanai deformētas civilās automašīnas, notriekts helikopters, saspridzināti tilti. Un vēl - daudzu kilometru garumā ierakumi tajā ceļa pusē, kas tuvāk Dņeprai.

Pie kāda saspridzināta tilta pāri upei busiņus otrā krastā pārceļ armijas baržas. Pazūd sakari un atjaunosies tikai melnā tumsā, kad busiņi atgriezīsies Hersonā. Tieši pirms izbraukšanas no pilsētas tajā uzsprāga krievu raidītie grad lādiņi un nogalināja sešus un ievainoja 21 cilvēku. Pēc kāda laika ziņas par šīm slepkavībām apceļos pasauli, arī Latviju. Uz manu telefonu sūtītās rūpju ziņas nesasniedz adresātu; es tās neredzu un nevaru atbildēt, esmu ārpus sakariem.

Makenzijs

Pirms kara Makenzijs strādāja būvniecībā un nodarbojās ar brīvprātīgā darbu Kanādā. Viņa ģimenei pie Kalgari pieder lauku saimniecība, kurā audzē pārtiku trūcīgajiem. Makenzijs saka, ka ir vienkāršs cilvēks, kurš atbraucis palīdzēt Ukrainai. Viņa tēvs Ukrainā ieradās jau dažas dienas pēc kara sākuma, 4. martā. Pats Makenzijs augustā. Viņš izšķīrās no draudzenes, pārdeva mašīnu, savas mantas atdeva draugiem. Ukrainā viņš iesaistās volontieru organizācijās, izvadā palīdzību, evakuē cilvēkus.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X