Suņi, kuri biežāk iesaistītos kautiņos, būtu lielāka nāvējošu ievainojumu riska priekšā nekā tie, kuri spētu biežāk izvairīties no konflikta. Tiesa, par laimi, cilvēku trūkums suņus atbrīvotu no to vairošanās paradumu kontroles un pie darba stātos dabīgā atlase, kuras rezultātā rastos savvaļas dzīvei piemērotāki suņi.
Šie apokalipses suņi arī sajauktos ar vilkiem, un rezultātā rastos hibrīdi, kas iztiktu bez cilvēka rokas.
Tomēr, ja reiz suņi spētu pielāgoties dzīvei pasaulē, kurā nepastāv cilvēks, vai tie neskumtu pēc glāstiem, bumbiņas ķeršanas un mīlināšanās ar mums? Visticamāk, nē. Cilvēks apspiež daudzas sava suņa dabiskās tieksmes, piemēram, šņakarēšanos pa atkritumiem, rakšanu un čurāšanu, kur tam tīk. Savvaļā, kur šādu ierobežojumu nebūtu, suņi psiholoģiski, visticamāk, būtu pat laimīgāki un apmierinātāki.
“Tas, kā mūsu mīluļiem trūkst, ir brīvība,” piebilda Pīrsa.
Tiesa, bez mums suņiem parādītos pamatīga problēma – ēdiena ieguve. Tas arī ir lielākais iemesls, kāpēc suņi ir kļuvuši par cilvēka labākajiem draugiem. Tomēr, tikko suņi iemācītos apgādāt sevi ar pārtiku, tie par mums aizmirstu un dzīvotu, bēdu nezinādami.