Vai suņi varētu izdzīvot bez mums?

“Man nav šaubu, ka suņi spētu izdzīvot bez mums. Suņi ir vilku pēcteči, un tiem joprojām ir vilku un citu savvaļas plēsēju raksturiezīmes, tāpēc tie zina, kā medīt un izdzīvot,” izdevumam “Live Science” skaidroja grāmatas “A Dog's World: Imagining the Lives of Dogs in a World without Humans” autore Džesika Pīrsa.

Bez cilvēkiem mūsu mājdzīvnieki, visticamāk, “atradinātos” un sāktu dzīvot kā savvaļas dzīvnieki.

Tiesa, ne visi suņi varētu pārdzīvot šo pāreju. Esam radījuši daudzas suņu šķirnes, kas nespētu pielāgoties dzīvei savvaļā. Piemēram, buldogi un mopši ir ļoti slimīgi un bieži cieš no elpošanas problēmām, tāpēc savvaļā tie nespētu veiksmīgi medīt. Arī suņiem ar īsu asti klātos plāni, jo aste ir svarīgs komunikācijas rīks suņu vidū.

“Aste ir nozīmīga daļa komunikācijas rīku krājumā. Pat tad, ja suns tikai nedaudz sliktāk spēj komunicēt, piemēram, izrādot pakļāvību vai agresivitāti, ir daudz lielāka iespēja, ka tas nokļūs kautiņā, nekā tas suns, kurš spēj izrādīt nepārprotamus signālus,” stāstīja Pīrsa.

Suņi, kuri biežāk iesaistītos kautiņos, būtu lielāka nāvējošu ievainojumu riska priekšā nekā tie, kuri spētu biežāk izvairīties no konflikta. Tiesa, par laimi, cilvēku trūkums suņus atbrīvotu no to vairošanās paradumu kontroles un pie darba stātos dabīgā atlase, kuras rezultātā rastos savvaļas dzīvei piemērotāki suņi.

Šie apokalipses suņi arī sajauktos ar vilkiem, un rezultātā rastos hibrīdi, kas iztiktu bez cilvēka rokas.

Tomēr, ja reiz suņi spētu pielāgoties dzīvei pasaulē, kurā nepastāv cilvēks, vai tie neskumtu pēc glāstiem, bumbiņas ķeršanas un mīlināšanās ar mums? Visticamāk, nē. Cilvēks apspiež daudzas sava suņa dabiskās tieksmes, piemēram, šņakarēšanos pa atkritumiem, rakšanu un čurāšanu, kur tam tīk. Savvaļā, kur šādu ierobežojumu nebūtu, suņi psiholoģiski, visticamāk, būtu pat laimīgāki un apmierinātāki.

“Tas, kā mūsu mīluļiem trūkst, ir brīvība,” piebilda Pīrsa.

Tiesa, bez mums suņiem parādītos pamatīga problēma – ēdiena ieguve. Tas arī ir lielākais iemesls, kāpēc suņi ir kļuvuši par cilvēka labākajiem draugiem. Tomēr, tikko suņi iemācītos apgādāt sevi ar pārtiku, tie par mums aizmirstu un dzīvotu, bēdu nezinādami.