“Bez Krievijas gāzes Eiropa ziemā nosals.” “Nedēļa aukstuma, un Eiropas pilsētas pat ar pilnām gāzes krātuvēm būs Dieva aizmirstas un nosalušas.” Šādi un vēl dažādi skaļi biedinājumi pagājušā rudens sākumā bija visai bieža parādība gan Krievijas gāzes giganta “Gazprom” vadītāja, gan diktatora Vladimira Putina izteikumos.

Krievijas propaganda, sākoties ziemai, izplatīja dažādus videomateriālus, kuros burtiski izņirgāja Eiropu, kas bija atteikusies no Krievijas gāzes. Sak, ja vidusmēra Eiropas ģimene 2021. gada Ziemassvētkos varēja dzīvot omulīgā gaisotnē, tad 2022. gada Ziemassvētki būs jāsagaida sveču gaismā un zem segas, jo tikai tur būšot silti. Tikmēr 2023. gadā eiropieši būšot pārsaluši un trīcoši.

Gāze Putina režīma rokās bija perfekts ierocis. Bija cerība, ka Eiropa nobīsies no Kremļa draudiem atslēgt gāzi, kas ideālā variantā nozīmēs atbalsta pārtraukšanu Ukrainai. Galu galā Kremļa acīs eiropiešiem svarīgākas bija pašu ražotnes, pašu labsajūta, izvairīšanās no masu protestiem un ekonomiskā sabrukuma, nevis “kaut kāda tur Ukraina”.

Taču nu ir klāt 2. marts. Pirmais pavasara mēnesis ir sācies. Aiz loga gan ir nedaudz sniega, tāpat arī termometra stabiņš ir ap nulli vai mazliet virs tās, un te nu mēs esam. Visi trīs ziemas mēneši nu ir aiz muguras, un ir laiks atskatīties uz ziemu, un uzdot vienu galveno jautājumu. Vai Eiropa bez Krievijas gāzes ir nosalusi un nonākusi Dieva aizmirstībā?