9. maijs: vai iespējams pieminēt senčus, neaizskarot līdzcilvēkus? (24)

Tikai pēc tam – 1941.gada 22.jūnijā – Vācija pārkāpa neuzbrukšanas līgumu un uzbruka PSRS.

Var uzskatīt, ka Latvijas valstij nacistiskā Vācija neuzbruka un ka Padomju Savienība Latviju no nacisma neatbrīvoja. Vācija okupēja daļu Padomju Savienības iepriekš okupētās teritorijas, bet “atbrīvošana” vēlāk izpaudās, ka atkārtota okupācija.

“Vācu okupācija, protams, nebija nekas patīkams. Šajā ziņā, es domāju, liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija apmierināta, ka karš beidzās ar uzvaru [pār Vāciju]. Tomēr kopā ar to atgriezās arī “krievu” okupācija - man gan nepatīk, ka viss “padomju” tiek pielīdzināts visam “krievu”. Padomju karaspēka ienākšana aizēnoja svētku noskaņojumu, ka “lūk, atbrīvotāji atnākuši”.

Katram gadījumam jāpiebilst, ka uzvara pār Hitleru, visticamāk, nebūtu iespējama bez PSRS. Galveno Otrā pasaules kara triecienu, piemēram, upuru skaita ziņā, saņēma tieši PSRS. Šo PSRS lomu neviens nemēģina apstrīdēt.

Latvijas kontekstā pēc 1945.gada 9.maija pagāja gandrīz 46 gadi līdz Latvija sevi atkal varēja saukt par brīvu. Tas ir neapstrīdams fakts.

Video: Ko par 9.maiju domā Latvijas viedokļu līderi?

Ko tad svinēt?

Nebūtu korekti apgalvot, ka visi, kas gāja pie pieminekļa Pārdaugavā, būtu bijuši “krievu pasaules” entuziasti un Krievijas diktatora Vladimira Putina atbalstītāji.

Biedrība “9maijs.lv” parādījās 2008.gadā, bet kopš 2009.gada tās valdes priekšsēdētāja pienākumus pilda Vadims Baranņiks.

Viņš norāda, ka šī organizācija galveno uzsvaru likusi “uz palīdzību veterāniem un lai parādītu jaunatnei, cik ļoti briesmīga lieta ir karš”. Tomēr “9maijs.lv” arī aktīvi iesaistījās pie pieminekļa Pārdaugavā paredzēto pasākumu rīkošanā.

“Sākotnēji 9.maija svinēšana tika iecerēta tieši kā integrācijas pasākums. Lai parādītu, ka tie ir svētki lielai daļai Latvijas iedzīvotāju.

Tie ir svētki daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri sevi uztver kā daļu mūsu valsts. Jā, varbūt viņi domā citādāk, nekā, piemēram, tie, kas ir pie varas. Tomēr mastos pie pieminekļa plīvoja tikai Latvijas karogi - vienmēr tikai 15 Latvijas karogi,” stāsta Baraņņiks.

Aplūkojot iepriekšējo gadu reportāžas no 9.maija pasākumiem Rīgā, atbilde uz jautājumu “Kāpēc jūs šeit atnācāt?” ir apmēram vienāda: pieminēt senčus, atcerēties varoņdarbu, parādīt bērniem svarīgu vēstures daļu.

9.maija pretinieki bieži mēdz uzdot jautājumu - Kāpēc šim nolūkam jānāk tieši uz šo vietu un jāpulcējas tik lielā skaitā? Atbilde uz to parasti ir – ieradums.

“Mani ļoti kaitina latviešu paradums norādīt, kā tieši vajag svinēt. Mums no malas vienmēr ir skaidrs, kā citiem vajadzētu rīkoties.

9.maija svinēšanas vēsture

Ir svarīgi atcerēties, kas vērienīga 9.maija atzīmēšana nemaz nav tik sena tradīcija, kā mēdz apgalvot šīs dienas svinētāji.

Sāksim ar kādreizējo PSRS un tagadējo Krievijas galvaspilsētu Maskavu.

Pirmā Uzvaras parāde Maskavā notika 1945.gada 24.jūnijā. Pēc tam, padomju laikos, šāda parāde notika tikai trīs reizes – uzvaras 20., 40. un 45.gadadienā (attiecīgi 1965., 1985., un 1990.gadā).

Tikai no 1995.gada – 50.gadadienas kopš kara beigām – parāde Maskavā notiek katru gadu. Tātad pati pazīstamākā 9.maija tradīcija nav nemaz tik sena.

Ar Rīgu viss ir nedaudz sarežģītāk. “Re:Baltica” pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe uzskata, ka Latvijas galvaspilsētā šādu tradīciju iedibināja kādreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs.

“Tas, ka 9.maija svinības ir tik vērienīgas, ir Nila Ušakova nopelns. Viņš to izmantoja saviem politiskajiem mērķiem. Viņš iedibināja šo lielo tradīciju, ka 9.maijā visi iet pie pieminekļa. Pirms tam šādas tradīcijas nebija, tā nav bijis vienmēr. Tas ir politiski izveidots pasākums Nila Ušakova popularizēšanai,” uzskata Spriņģe.

Tas gan gluži tā nav. Pie pieminekļa Pārdaugavā jau šī gadsimta sākumā mēdza nākt daži tūkstoši cilvēku, bet uz skatuves runāja galvenokārt “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” politiķi Tatjana Ždanoka un Jakovs Pliners (nākotnē abi būs nozīmīgi “Latvijas krievu savienības” aktīvisti).

Tomēr taisnīgs ir apgalvojums, ka līdz ar Nila Ušakova nonākšanu pie varas, šo pasākumu mērogs strauji palielinājās. Piemēram, 2018.gadā pie pieminekļa bija sapulcējušies 25 000 cilvēku, kuriem uzstājās Krievijas muzikants Gariks Sukačovs.

Tātad tikai 15-20 gadu laikā 9.maijs no piemiņas dienas kļuva tieši par svinību dienu.

Vadims Baranņiks ir pārliecināts, ka šādas svinības daļēji bija arī politisks vēstījums.

8.vai 9.maijs

Bieži no latviešu sabiedrības daļas var dzirdēt jautājumu - kāpēc jūs Otrā pasaules kara beigas pieminat 9.maijā, nevis 8.maijā, kā to dara visa Eiropa?

Ja īsumā, viss ir ļoti banāli. Pirmais Vācijas kapitulācijas akts tika parakstīts jau 7.maijā Francijas pilsētā Reimsā. Tāpēc ASV un Lielbritānija par kara beigām paziņoja 8.maijā.

Tomēr Staļinu tas neapmierināja vairāku iemeslu dēļ. Tāpēc 8.maijā Berlīnē tika parakstīts vēl viens kapitulācijas akts. Tas notika 8.maijā plkst. 22.43 pēc Centrāleiropas laika jeb 9.maija plkst.00.43 pēc Maskavas laika. Tāpēc Padomju Savienība par kara beigām paziņoja tieši 9.maijā.

Tieši tāpēc dažās valstīs Otrā pasaules kara beigas tiek pieminētas 8.maijā, bet citās - 9.maijā.

Vēl lielāku jucekli rada fakts, ka ASV un Lielbritānija atzīmē divas uzvaras dienas – uzvara Eiropā (8.maijā) un uzvara pār Japānu (15.augustā Lielbritānijā un 2.septembrī ASV).

Datumu ir pietiekami, viena datuma izvēle laikam tomēr ir atkarīga no ieraduma.

“Man šķiet svarīgi nedot Putinam un viņa lokam iemeslus piesavināties visus PSRS pozitīvos aspektus un teikt: “Krievija uzvarēja Otrajā pasaules karā.” Jo uzvarēja PSRS. Tostarp uzvarēja Ukraina, un arī liels skaits latviešu, kas karoja tajā pusē,” uzskata Klāvs Sedlenieks.

Kas slikts 9.maija svinēšanā?

Tie, kas svin 9.maiju, ne obligāti vienmēr “deg” par Krieviju vai vēlētos okupācijas atkārtošanos. Tomēr arī tie, kam nepatīk ļaužu masas pie pieminekļu un padomju militārie simboli, obligāti nekļūst par “nacistiem”.

“Tas ir līdzīgi tam, kā latviski runājošajā vidē attiecas pret vārdu “nēģeris” un “žīds” izmantošanu. Tad latvieši saka: “Par ko viņi apvainojas, mēs neko sliktu ar to nedomājām.” Problēma gan ir tur, ka, neatkarīgi no tā, ko mēs domājam, otra puse var justies aizskarta un apvainota,” saka Sedlenieks.

Viņš norāda, ka daudziem 9.maija svinētājiem fakts, ka latviešiem šis datums asociējas nevis ar uzvaru, bet gan ar atkārtotu okupāciju, var būt pārsteigums.

To apstiprina arī dažādi pētījumi. Piemēram, 2022.gada jūnijā un jūlijā veikta krievvalodīgo jauniešu aptauja atklāja, ka daudzi respondenti uzskatījuši, ka Pārdaugavas pieminekļa nojaukšana saistāma tikai un vienīgi ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Kā raksta pētījuma autori: “Sabiedrībā trūkst skaidrojoša dialoga, kas radītu izpratni par Latviju, par latviešiem kā nāciju, tās veidošanās vēsturi, vērtībām.”

Vai šāds dialogs ir iespējams šobrīd - tas ir atklāts jautājums.

Kompromiss ir iespējams?

“9.maija svinēšana mūsu valstī - tas, diemžēl, vairāk ir propagandas instruments, nevis kaut kāds piemiņas datums. Man šķiet, ka atzīmēt vai nē, tai būtu jābūt privātai lietai tiem cilvēkiem, kurus šis karš skāra. Pat vārds “atzīmēt”, vārds ir tāds... Tai būtu jābūt piemiņas dienai. Viennozīmīgi, ka tām nav jābūt demonstrācijām, kas izvēršas spēka demonstrēšanā,” uzskata portāla “Chayka.lv” galvenā redaktore Inna Plavoka.

Viņai piekrīt aktīviste Vladislava Romanova.

“Mums tas [9.maijs] nav jāsvin. Sēru diena. Diena, kad izdarīt kaut kādu apkopojumu: cik cilvēku gāja bojā, kādas puses cieta šajā karā. Atcerēties, bet bez visādiem ziediem vai lentītēm un, nedod dievs, kaut kādām svinībām,” pārliecināta ir Romanova.

Tomēr ko darīt, ja tūkstošiem cilvēku vēlas svinēt 9.maiju, pat ja lielākā daļa sabiedrības to uztver to kā uzbrukumu latviešu vērtībām?

Atstāt visu tāpat, kā bija pēdējos gados, nedrīkst. Tostarp arī tāpēc, ka Krievija iebruka Ukrainā.

“Es uzskatu, ka, ņemot vērā pašreizējo fonu, tūkstošu cilvēku sapulcēšanās ar vēlmi nosvinēt šo dienu, latviešiem šķitīs aizdomīga,” uzskata Sedlenieks.

Vairāki politologi ierosina un šāds ierosinājums bieži izskan arī sociālajos tīklos: ejiet uz kapiem, pieminiet mazās ģimenes vai draugu grupās. Tomēr tam, diezin vai, piekritīs otra puse.

“Es ļoti labi apzinos, ka lielai daļai latviešu šis datums ir ļoti neviennozīmīgs. Tomēr tas tieši ir sākuma punkts dialogam. Viena puse saka: “Labi, mēs kaut kur aiziesim.” Otra puse atbild: “Nē, labāk jūs vispār nekur neiesiet. Par pārējo mēs pēc tam padomāsim.” Visa integrācija, paziņojumi par “politisko nāciju” tiek būvēti uz to, ka vienai pusei kaut kas ir jāizdara, bet otra puse nedod nekādas garantijas,” norāda Baranņiks.

Viņaprāt, 9.maija svinētājiem ir sajūta, ka viņi visu laiku piekāpjas, neko nesaņemot pretī no otras puses.

Mēs nekad pilnībā neatrisināsim daudzus jautājumus, tāpēc, ka tiem nav risinājuma. Tomēr mums ir jāsaprot, ka vieniem tas ir astotais [maijs] , citiem - devītais, bet vēl citiem – neviens no šiem diviem datumiem,” uzskata Frederiks Ozols.

***

9.maija atzīmēšana daudzus gadus bijis liesmojošs konflikts. Pie pieminekļa sanākušie patiesi ticēja, ka piemin senčus, bet latviešiem tas ar jaunām sāpēm lika atcerēties par okupācijas gadiem.

Iespējams, pēc gadiem šis konflikts tā arī būtu apdzisis. Tomēr vispirms Rīgas dome svinības padarīja modīgākas, tādējādi palielinot cilvēku skaitu pie pieminekļa. Pēc tam sākās karš Ukrainā, kā rezultātā jebkāda padomju un krievu simbolu savienošana ar kara tematiku kļuva par vienkārši sliktu toni.

Laiks dialogam arī laikam ir pagājis. Kamēr turpināsies karš, jebkāda masveidīga 9.maija svinēšana tiks nosodīta (un iespējams arī sodīta), bet pēc tam...

Diemžēl, rodas iespaids, ka abas puses vienkārši negrib viena otru sadzirdēt. Šajā ziņā ļoti uzskatāms bija pieminekļa nojaukšanas jautājums. Kamēr vieni nesaprata, kāpēc tas jānojauc, otri bija neizpratnē, kāpēc līdz nojaukšanai gaidīja tik ilgi.

Ja visi 9.maija svinētāji spētu apzināties, cik draudīgi viņi var izskatīties no malas. Ja visi 9.maija pretinieki spētu nepārcelt vēsturiskās traumas uz mūsdienām. Iespējams, tad arī rastos iespēja godīgai sarunai. Tomēr, spriežot pēc visa, šī iespēja palaista garām jau sen.