Jauni fakti par cīnītāju rasi

Kā daļu no raidījumu cikla “Vikingu sezona”, kas īpaši Viasat History skatītājiem sagatavots martā, piedāvājam divas jaunas dokumentālās filmas – “Vikingi. Patiess stāsts” un “Vikingi. Zudusī karaļvalsts”, kuros ar jaunu redzējumu aplūkosim leģendāros skandināvu ļaudis. Šajā rakstā ieskatīsimies dažos no jaunākajiem atklājumiem.

Nē, viņi neradās no tukšas vietas 8. gadsimta beigās

Saskaņā ar vēstures faktiem, tā dēvētais vikingu laikmets sākās 8. gadsimta beigās – ja precīzi, mūsu ēras 793. gadā –, kad viņi uzbruka Lindisfārnai, salai pie mūsdienu Lielbritānijas krastiem. Viņi noslepkavoja un izvaroja tās iemītniekus un nozaga it visu, ko varēja atrast, un teju 300 gadu garumā turpināja šo “tradīciju”. Neviens pirms Lindisfārnas notikumiem par viņiem nebija dzirdējis – bet vai tā bija patiesība? Vai viņi patiesi uzradās no nekurienes? Patiesība ir tāda, ka šī aina ir sarežģītāka nekā mums šķitis. Tā kā vikingu vēstures pieraksti trūkst, daudzi vēsturnieki pieņēmuši, ka viņu pirmsākumi meklējami tieši saistībā ar uzbrukumu Lindisfārnai. Šis pieņēmums nesen ir mainījies.

1852. gadā Borrā, Norvēģijā tika atrasts vikingu kuģis. To ieskāva bruņojums, ieroči, zirgu mirstīgās atliekas, sedli, sudrabs un zelts – līdz ar šī atraduma atklāšanu bija skaidrs, ka tas piederēja bagātam vīram vai klanam. Tiesa, vien 150 gadus vēlāk ar mūsdienu tehnoloģijām kļuva iespējams noskaidrot kuģa vecumu, un atklājās, ka tas bija gadsimtiem vecs jau 793. gadā. Bagātā cilvēka kuģis tur nonāca ilgi pirms viņi aizsāka savus reidus kaimiņvalstīs. Tātad secināms, ka varas un spēka kultūra Skandināvija pastāvēja jau gadsimtiem ilgi pirms vikingu ēras sākuma.

Gadu gaitā atklājās aizvien jauni pierādījumi, kas apliecināja, ka vikingi kā plaukstoša nācija eksistēja arī pirms 8. gadsimta beigām. Atradās senas tirgus un maiņas vietas, dzelzs ražotnes un ogļu atradnes, kā arī virkne preču no ikdienas dzīves un grezniem statusa simboliem. Un viņi ar tiem tirgojās – viņiem bija tirgošanās tīkli ar vietējiem ļaudīm, un tirdzniecība notika nevis pa ceļiem, bet upēm un kanāliem, no kuriem daži jau izžuvuši. Vikingiem bija plaukstoša sabiedrība jau ilgi pirms viņi nonāca Anglijas krastos.

Verdzībai bija liela loma

Cilvēku tirdzniecība bija plaša vikingu tirgošanās tīkla sastāvdaļa. Viņi bija lētākais darbaspēks lauksaimniecībā, ražošanā un būvniecībā. Verdzība kļuva par būtisku sastāvdaļu tirdzniecības paradumos. Tiesa, dokumentētu pierakstu trūkums un fakts, ka vergu mirstīgās atliekas grūti identificēt, neļauj kvalitatīvi izpētīt verdzību Skandināvijā. Pētniekiem izdevies atrast dzelzs važas un ķēdes, bet nebija iespēju identificēt tos kā vergus ierobežojošus rīkus. Tādēļ pierādījumi šiem faktiem bija jāmeklē citviet.

Apmēram laikā, kad vikingi sāka savus sirojumus Lielbritānijā, viņi uzbruka arī Īrijai. Ap mūsu ēras 841. gadu viņi bija ieradušies un nodibinājuši apmetni aizsargātā vietā pie ūdeņiem, kas veidoja dziļu, dabisku ostu. Tieši šajā vietā viņi sāka vākt un transportēt cilvēkus. Īru arhīvos meklējami daudzi pierādījumi, kas norāda, ka vikingi cilvēkus aizveduši no mājām. 830. un 840. gados viņi nebrīvē iesprostoja vien atsevišķus ļaudis, bet turpmākajos gados kļuva aizvien alkatīgāki. Iespējams, viens no spilgtākajiem piemēriem ir 895. gads, kad vikingi uzbruka Omagai – vienam no būtiskākajiem īru reliģiskajiem centriem –, un sev līdzi paņēma 710 cilvēkus. Apjautuši, ka tas ir izdevīgi, dažos gadījumos viņi vietējos nolaupīja izpirkuma saņemšanai, nevis transportēšanai uz attālu vergu tirgu. Par ievērojamu samaksu viņus varēja noalgot arī kā izsitējus.

Eksperti uzskata, ka sala Baltijas jūrā netālu no Zviedrijas krastiem, Gotlande, bija būtiska vikingu tirdzniecības maršruta pieturvieta. Tur atrasts sudrabs – turklāt, Gotlandē atrastā sudraba apjoms pārsniedz visu pārējo atrasto arheoloģisko vietu apjomus. Artefaktu klāstā ir arī milzīgs skaits monētu, kas nākušas no islāma kalifātiem. Bet kā gan tās tur nonāca? Eksperti norāda, ka 8. un 9. gadsimtā vergu tirdzniecība bija būtiska uzņēmējdarbības sastāvdaļa starp vikingiem un austrumiem, iespējams Arābiju vai pat tālākām zemēm. Neviens nezina cik daudz cilvēku no Īrijas, Lielbritānijas un Eiropas tika savākti no savām mājām un vikingu pavadībā nogādāti uz austrumu valstīm.

Tas, ko mēs zinām, ir, ka Borre un citas vikingu apmetnes eksistēja stipri pirms jau pieminētā uzbrukuma Lindisfārnai. Šķiet, šīs bagātības vairotas ļoti attīstītā, komerciāli strukturētā sabiedrībā – tirgus ekonomikā. Un šie ir vien daži no noslēpumiem, ko raidījumos “Vikingi. Patiess stāsts” un “Vikingi. Zudusī karaļvalsts” cikla “Vikingu sezona” laikā pastāstīsim martā, kanālā Viasat History.

Seko mums arī Facebook