“Atceros, ka kādā krimināldrāmā uz tilta starp Dāniju un Zviedriju tiek atrasts līķis. Tā kā tas atrodas tieši uz robežas starp šīm divām valstīm, neviens par nozieguma izmeklēšanu nevar uzņemties atbildību. Tā es domāju arī par Baltkrieviju,” saka pētniece Lizaveta Dubinka-Huša. Viņa jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Dānijā. Kad 2001. gadā pameta savu dzimto Baltkrieviju, viņa cerēja, ka jaunā paaudze varēs ko mainīt. Šo cerību viņa nav zaudējusi vēl tagad. Viņas mājas ir trimdā dzīvojošie baltkrievi, kuru klātbūtne liek sajust daļu no zaudētās tēvzemes. No tās viņa līdz Lukašenko valdīšanas beigām atrauta pavisam.

Sarunas laikā baltkrieviete Liza stāsta, ka Oļģerta Bakhareviča grāmatā «Eiropas suņi» pasaules viedoklis par to, kas ir baltkrievi, skaidrots vislabāk. Eiropā domā, ka baltkrievi dzīvo distopiskā, Krievijas būvētā reihā. Ka baltkrievi ir «baltie krievi», nevis atsevišķa nācija. Tāpēc baltkrievu identitāte reti saņem pelnīto atzinību. Ik pāris gadus kādam baltkrievam tiek piešķirta Nobela Miera prēmija, un tad par valsti un tās bagāto kultūru, kuras saknes ir cieši saistītas ar Eiropu, vienkārši aizmirst. Diemžēl tas ietekmē arī to, kā baltkrievi uztver paši sevi. Pats Lukašenko par baltkrieviem nekavējas runāt kā par «krieviem ar kvalitātes zīmi».

«Jā, mēs esam atrauti no savas zemes. Taču tad, kad es satieku baltkrievus – tādus baltkrievus kā Bakhareviču, – es jūtu, ka mana tēvzeme ir šeit un tagad. Tā ir nācija, kas iet ceļus ārpus tēvzemes,» saka Liza.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X