„ Sev uzcēlu es pieminekli, kas nav izgatavots ar rokām“(Я памятник себе воздвиг нерукотворный...) – tā 1836.gada konstatē dzejolī (Piemineklis) Aleksandrs Puškins. Viņš runā par mākslas nemirstošo spēku un ir pārliecināts, ka literārā daiļrade (kā viņa piemineklis) ir noturīgāka vērtība nekā tēlnieka akmenī vai metālā izveidots monuments tēls kāda parka stūrī. Rādās, ka viņam bijusi taisnība, jo vienu šādu Puškina skulptūru Rīgas pilsēta iespējams novāks tuvākajā laikā no kanālmalas centrā. Vai šādi dzejnieks tiks sodīts par sliktu poēziju? Par to, ka krievs? Par to, ka slikts mākslinieks un viņa darbus nebūtu vērts lasīt? Nē, Puškina dzejai nav nekāda sakara ar šo notikumu.

Puškina pieminekli uz Rīgu atveda un uzstādīja Krievijas vēstniecības darbinieki un Kremļa emisāri Latvijā. Viņiem vajadzēja marķēt Rīgas centru kā Krievijas perifēriju un šim nolūkam tika izmantos krievu dzejnieka veidols. Proti – mākslinieks, kurš nekad nav bijis Rīgā un nekādi nav saistīts ar šo pilsētu, bet viņa skulpturāls tēls tika diezgan varmācīgi iestādīts kanālmalā. Kā Krievijas (nevis dzejas!) simbols. Tagad, ejot no kuģa uz Latvijas galvaspilsētas centru, visi zviedru, somu vai vācu kruīzu viesi sastaps šo baltetdejotāja pozā stāvošo dzejdari un sapratīs, ka ir atbraukuši uz Krieviju. Jo Puškins gandrīz visiem nozīmē Krieviju.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X