Pēc gadu ilgām sarunām sešas Turcijas opozīcijas partijas beidzot ir vienojušās par vienu prezidenta amata kandidātu šī gada maijā gaidāmajās vēlēšanās, cerot izbeigt 20 gadus ilgušo, arvien autokrātiskāko un represīvāko Redžepa Tajipa Erdogana režīmu. 

Šomēnes tā dēvētais "Sešu partiju galds" vienojās par atbalstu sociāldemokrātiskās un sekulārās Republikāņu tautas partijas (CHP) līderim Kemalu Kiličdaroglu pēc tam, kad viņi no kandidātu saraksta bija izslēguši jaunākus, harizmātiskākus pretendentus, piemēram, Stambulas mēru Ekremu Emamoglu (CHP), kurš 2019. gadā atguva pilsētu no Erdogana Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) varas.

Nesen veikts politologu pētījums liecina, ka ne visi, kas balso par autoritāriem populistu līderiem, neapzinās vai ir vienaldzīgi pret to, ka viņi grauj demokrātiju (nemaz nerunājot par korupciju, kas ir vēl viena populistisko valdību raksturīgā iezīme). Taču, saskaroties ar "mēs pret viņiem" loģiku un opozīcijas koalīciju, kuras galīgie nodomi ir neskaidri, viņi tomēr varētu dot priekšroku šķietami mazākajam ļaunumam.

Turklāt apvienotās opozīcijas partijas parasti izvēlas kandidātus, kas ir ļoti līdzīgi tiem, pret kuriem tās iestājas, tikai demokrātiskāki. Pagājušajā gadā Ungārijas opozīcijas apvienība, cenšoties no amata gāzt galēji labējo populistu, vienojās atbalstīt konservatīvu katoļu provinces mēru. Līdzīgi arī vairākas Izraēlas opozīcijas koalīcijas ir centušās sakaut premjerministru Benjaminu Netanjahu, kandidātu sarakstā izvirzot tādas spēcīgas centriski labējās figūras kā atvaļinātais ģenerālis Benijs Gancs. Vispārpieņemtais uzskats ir tāds, ka demokrātijas atjaunošanu visefektīvāk spēj pārraudzīt gados veci līderi. Tas nostrādāja ASV demokrātiem 2020. gadā un Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara, kad Vācijas un Francijas politikā dominēja tādi paternālisti kā Konrāds Adenauers un Šarls de Golls.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X