Šodienas redaktors:
Jānis Tereško

"Nekāda progresa pēc būtības nav." Kas sagaida vēja enerģijas ražošanu Latvijā?

Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs. Foto: Publicitātes foto

Pēc pērn piedzīvotajiem enerģētikas sektora satricinājumiem daudziem atvērās acis, cik svarīgi ir būt pēc iespējas mazāk atkarīgiem no citu piegādātiem energoresursiem un ka nākotne ir atjaunīgajos enerģijas avotos. Vēl pērn piedzīvojām saules paneļu uzstādīšanas "bumu", taču vēja enerģijas sektora uzplaukums, šķiet, vēl ir aizkavējies. Intervijā tiešsaistes žurnālam KLIK Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs stāsta, ka līdz gada beigām tiek gaidīti risinājumi vairākos jautājumos, no kuriem atkarīga turpmākā nozares attīstība. Tostarp attiecībā uz finansiālo ieguvumu pašvaldībām par vēja parku uzstādīšanu to teritorijās.

- Tik lieliem projektiem kā atkrastes vēja parki vajadzētu iet sazobē ar elektroenerģijas tīklu attīstību. Taču jau pagājušajā gadā bija vērojamas problēmas, ka tīkli nespēj uzņemt iecerēto saules parku jaudas.

Precīzi! Tieši tāpēc tīklu pieejamība būs centrālais jautājums, lai vispār šo parkus realizētu. Runa ir par ļoti lielu jaudu apjomu, kas kaut kur būs jānovada. Sauszemē ir jābūt pietiekami spēcīgām līnijām, lai tālāk šo enerģiju vadītu pa iekšzemi un tālāk jau uz eksporta tirgiem, ar kuriem esam savienoti.

Šobrīd esam savienoti tikai ar Igauniju un Lietuvu, bet Latvijai noteikti vajadzētu savienoties arī ar Zviedriju. Uz to arī kā asociācija esam norādījuši un stimulējam šī jautājuma risināšanu, lai varētu pieslēgties Zviedrijai caur Gotlandes salu. Tāds plāns ir, bet praktisko darbību varētu būt vairāk un process varētu notikt raitāk.

- Par savienojamību runājot, piemēram, Dānijā tiek pētītas "enerģijas salu" izveides iespējas, bet Baltijas pētniekiem sadarbībā ar Norvēģijā bāzēto "Nordic Energy research" notiek pētniecības projekts par energy hub izveidi Baltijas jūrā.

Enerģijas salas jau būtu nākamais līmenis, bet mēs šobrīd runājam par ko daudz vienkāršāku – vienkāršiem starpsavienojumiem. Visām Baltijas jūras baseina valstīm ir viens vai vairāki jūras starpsavienojumi. Igaunijai ir savienota ar Somiju ar diviem jūras starpsavienojumiem, Lietuvai jau ir viens starpsavienojums ar Zviedriju un būs vēl viens, kā arī ar Poliju ir ne tikai sauszemes, bet arī jūras starpsavienojums.

Mēs principā esam vienīgā valsts pa vidu, kas ļoti paļaujas uz kaimiņiem, ka viņi visu izdarīs mūsu vietā, un tas nav pareizi. Tas ierobežo mūsu iespējas gan paņemt, gan nodot elektrību – radīt likvīdāku elektroenerģijas tirgu jeb iespēju elektrībai ļoti brīvi kustēties uz tiem reģioniem, kur to vajag, no tiem reģioniem, kuros ir pārprodukcija. Jo vairāk būsim savienoti ar to pašu Skandināviju, jo lielāki ieguvēji būsim un cenas vairāk izlīdzināsies.

Zināms, ka Skandināvijā vēsturiski elektroenerģijas cena ir bijusi zemāka, un tas ir viens no būtiskiem priekšnosacījumiem mūsu kopējai labklājībai un industriju attīstībai.

Saprotam, ka procesi arvien vairāk tiek elektrificēti, mājsaimniecības aizvien vairāk izmantos elektroenerģiju ne tikai ikdienas, bet arī transporta vajadzībām, arī industrializācija iet elektrifikācijas virzienā – viss iespēju robežās tiek automatizēts, robotizēts. Līdz ar to, ja viss ir balstīts uz elektrību, tai ir jābūt pietiekami lētai. Un tas nav tikai atkrastes parku jautājums attiecībā uz tīklu kapacitāti, tas ir plašāks jautājums par tautsaimniecību un valsts labklājību kopumā, jo elektroenerģija ir centrālais energoresurss.

Svarīgākais
Uz augšu