No kurienes dzimst ļaunums, ja mēs visi piedzimstam vienādi? Šis ir viens no jautājumiem, uz kuru atbildi centās piedāvāt režisore Inese Mičule vienā no Valmieras Drāmas teātra jauniestudējumiem “Sēras piestāv Elektrai”. Izrādes plūdumā šis jautājums gan šķita sekundārs, tāpēc atbildi uz to tā arī nesaņēmu. Tomēr atkal un atkal izrāde lika uzdot jautājumu: kas ir taisnīgums un kā to panākt?

Pirms ķeros pie uzveduma iztirzāšanas, gribas atzīmēt kādu interesantu novērojumu Latvijas teātros. Arvien biežāk redzu izrādes, kurā lugas konflikts vai kulminācija tiek pasniegta ārkārtīgi dinamiski, taču atrisinājums ir ļoti lēzens – citkārt pārāk lēns, citkārt pārāk izstiepts. Šāda pieeja šķiet saprotama, bet pārmaiņas pēc tomēr gribētu noskatīties arī izrādi, kur atrisinājums ir tikpat spēcīgs, ja ne vēl spēcīgāks kā kulminācija.

Nevajadzētu pieņemt, ka tas ir aizrādījums, drīzāk cerība, ka varbūt tiks iestudēta izrāde, kuras atrisinājums liks aizrauties elpai un saspringt katram sīkākajam muskulim ķermenī. Uz izrādi “Sēras piestāv Elektrai” gāju tieši ar šādām cerībām. Bez aplinkiem un liekvārdības luga pieteikumā nodēvēta par traģēdiju. Tomēr ne tas piesaistīja manu uzmanību. Šoreiz īpašu interesi par lugu izrādīju tās autora dēļ.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X