PSRS mīļi vai oportūnisti: Trīs valstu kategorijas, kas atbalsta Krieviju

“Rietumu plāni izolēt Krieviju ir izgāzušies. Mēs pastiprinām draudzīgas attiecības ar lielāko daļu valstu,” nesen lepojās Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. No vienas puses varētu šķist, ka Lavrovam ir taisnība.

Dienu pirms Ukrainas kara pirmās gadadienas 39 valstis atteicās atbalstīt ANO rezolūciju par Krievijas sāktā kara nosodīšanu. Neraugoties uz Rietumu sankcijām, Krievijas ekonomika un tirdzniecība joprojām turas visai labi. Krievijas diplomātiskais korpuss aktivizējis darbību daudzās valstīs.

Varētu izskatīties, ka Krievijas diplomātiskā uzstājība liek Rietumiem nervozēt, bet žurnālisti un analītiskie centri uzsver, ka Rietumiem nav izdevies Krieviju izolēt un savā pusē pārvilināt daudzas jaunattīstības valstis.

“The Economist” apkopotie dati par valstu militārajām, ekonomiskajām un diplomātiskajām saiknēm ar Krieviju parāda, ka situācija nav tik viennozīmīga. Ņemot vērā šos datus, sastādīts Krievijas draugu indekss. Tajā apkopoti 11 atbalsta veidi trīs kategorijās.

Šis indekss atspoguļo katras valsts diplomātiskās nianses. Tas ļauj novērtēt, kā valstis izvēlas savu pozīciju attiecībā pret Krieviju un vai tās ir viegli ietekmējamas.

Ir valstis, kuras saņēmušas augstāko novērtējumu. Tās ar Krieviju ir saistītas politiski, vēsturiski un ģeogrāfiski. Piemēram, Armēnija, Baltkrievija, Irāna un Kirgizstāna. Tālāk seko valstis ar mazāk ciešām saitēm, kā Mali, Ķīna, Bolīvija un Indija.

Neveiksminieku koalīcija

“Uz papīra” Krievijai ir piecas oficiālās sabiedrotās Kolektīvās drošības līguma organizācijā (KDLO; Krievijas analogs NATO) – Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna. Visām šīm valstīm ir pienākums palīdzēt sabiedrotajai, ja kādai no šīm valstīm ir uzbrukts (līdzīgi kā NATO 5. pants). Tomēr neviena no šīm valstīm nav atbalstījusi Krieviju karā ar Ukrainu un sūtījusi savu karaspēku. Pat Baltkrievija, kura devusi Krievijai placdarmu un militārās bāzes.

Dažas no šīm valstīm vispār cenšas distancēties no notiekošā Ukrainā. Armēnija dusmojas, ka Krievijas militārais kontingents vispār nav palīdzējis tai cīņā pret Azerbaidžānu Kalnu Karabahas konfliktā 2020. gadā. Tā arī atteicās uzņemt KDLO mācības un piekrita pieņemt Eiropas Savienības uzraudzības misiju, kam jāuzrauga robeža ar Azerbaidžānu.

Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs “Putinam sejā” kritizējis iebrukumu Ukrainā – un tas, neraugoties uz Kazahstānas ciešo saikni ar Krieviju. Turklāt februārī vizītē Kazahstānā ieradās ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens un abas valstis vienojās par ciešāku sadarbību.

Izņemot Baltkrieviju, tikai Irāna un Ziemeļkoreja ir piegādājušas ieročus Krievijai. ASV valdība uzskata, ka Ziemeļkoreja piegādājusi būtisku skaitu artilērijas lādiņu, lai mazinātu Krievijas lādiņu deficītu, taču ar to ir bijis par maz, lai lauztu kara gaitu. Irāna ir piegādājusi Krievijai kaujas dronus un speciālistus, kuri apmāca krievus izmantot šos ieročus.

Neraugoties uz dronu piegādēm, Irāna domā, cik cieši tuvināties ar Krieviju. Valsts radikālie politiskie spēki cer, ka Irāna kā pateicību no Krievijas iegūs iznīcinātājus un pretgaisa raķetes. Mērenie spēki nevēlētos pārlieku kaitināt Rietumus vai atbalstīt iebrukumu kaimiņvalstīs.

No diplomātiskā viedokļa Krievija liekas gandrīz izolēta. Tikai četras valstis – Baltkrievija, Nikaragva, Ziemeļkoreja un Sīrija vienmēr ir atbalstījušas Krieviju visās rezolūcijās, kas nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada.

Šīm valstīm ir ļoti daudz kopīga. Nevienu no šo valstu režīmiem nevar saukt par demokrātisku. Piemēram, Sīrija ir atkarīga no Krievijas karaspēka klātbūtnes valstī. Eritrejā ir diktatūra, kam ir nepieciešams Krievijas diplomātiskais atbalsts ANO Drošības padomē.

Tomēr arī šī koalīcija samazinās. 2014. gadā Krimas aneksiju ANO atbalstīja 10 valstis, un kopš tā laika dažas ir mainījušas savu viedokli, piemēram, Bolīvija un Sudāna.

PSRS piemiņas biedrība

Aptuveni 30 citas valstis ir nomināli neitrālas un parasti atturas ANO balsojumos par Ukrainu. Daļa no šīm valstīm veido savdabīgu “PSRS piemiņas biedrību”. Tām nav nekādu nopietnu militāro vai diplomātisko attiecību ar Krieviju, taču tās bieži vien sliecas atbalstīt Krieviju, piemēram, atkārtojot Krievijas propagandas naratīvus par “NATO paplašināšanos” un “Ukrainas vainu kara izraisīšanā”.

Daļēji šādas valstis kā Alžīrija, Angola un Dienvidāfrikas Republika (DĀR) pauž simpātijas Krievijai, jo tām bijušas vēsturiskas saiknes ar PSRS. Tās gan, šķiet, ir piemirsušas, ka arī Ukraina ir bijusi daļa no šīs savienības. Tāpat šīs valstis atceras PSRS kā sabiedroto “cīņā pret imperiālistiem”.

Šeit jārunā ne tikai par vēsturisko atmiņu. Daudzas Āfrikas valstīs valdošās partijas savu pozīciju ieguvušas, pateicoties Krievijas finansiālam atbalstam. Piemēram, Āfrikas nacionālais kongress DĀR saņēmis lielus ziedojumus no kompānijām, kas saistītas ar Krieviju.

Krievijas diplomātija Āfrikā ir koncentrēta uz palīdzības sniegšanu un ieroču pārdošanu. Tomēr Krievija ir ne tikai ieroču piegādātājs, bet arī pēdējā cerība valstīm, kurām Rietumi ir lieguši ieroču piegādes nelikumīgu apvērsumu vai cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. Tas atticas uz Mali un Centrālāfrikas Republiku.

Arī šeit nav tik rožaini, kā Krievijai varētu šķist. Madagaskara Krievijai uzgrieza muguru pēc tam, kad valsts atklāja Krievijas centienus iejaukties prezidenta vēlēšanās 2019. gadā, lai uzvarētu prokrievisks kandidāts. Pēc tam, kad pieciem “Wagner” kaujiniekiem galvas nogrieza Mozambikas džihādisti, valsts lūdza Ruandas un Rietumvalstu palīdzību.

Pēc grāmatas “Krievija Āfrikā” autora Semjuela Ramani vārdiem, Krievija nabadzīgajās Āfrikas valstīs pieļauj līdzīgas kļūdas kā Ukrainā. Piemēram, Krievija pārvērtē savu popularitāti vietās, kurās valda tai lojāli līderi.

“Tā ir vai nu vispārīga nekompetence, vai nepareiza situācijas interpretācija,” spriež Ramani.

Kodolenerģija – vēl viens Krievijas ietekmes instruments. “Rosatom” ir lielākais kodolreaktoru eksportētājs pasaulē. Pēc izdevuma “Nature Energy” ziņojuma, vismaz deviņas valstis, tostarp Bangladeša un Ēģipte, ir tiešā veidā atkarīgas no Krievijas ietekmes, jo to atomelektrostaciju darbība ir tiešā veidā atkarīga no Krievijas - Krievija tās ir uzbūvējusi un veic apkopes.

Arī šeit Maskava var zaudēt pozīcijas. Pārkāpjot līgumus par gāzes piegādēm Eiropai, Krievija var zaudēt reputāciju kā uzticams energoresursu piegādātājs.

Oportūnisti

Trešā grupa ir valstis, kuras Rietumvalstu sankcijas Krievijai saredz kā labu iespēju palielināt tirdzniecību ar Krieviju, pašām diktējot savus noteikumus. Pirmajos mēnešos pēc kara sākuma Krievijas imports nokritās par 40%, bet septembrī tas atjaunojās, galvenokārt pateicoties Turcijai un Ķīnai.

Rietumiem nav izdevies pilnībā apturēt augsto tehnoloģiju piegādes, kā mikročipus, ko izmanto augstas precizitātes ieroču ražošanā. Krievija turpina importēt 30-50% no tā apjoma, kāds bija tās rīcībā pirms kara. Galvenais mikročipu piegādātājs ir Ķīna.

Pekinai ir ļoti izdevīgi turēt Vašingtonas uzmanību uz Eiropu, bet ne uz Āziju un it īpaši - Taivānu. Ķīna oficiāli sludina, ka tā ir pilnībā neitrāla attiecībā uz karu Ukrainā, taču arvien biežāk izskan jautājumi, vai Ķīna piegādās ieročus Krievijai. Iespējams, ka atbilde uz šo jautājumu būs zināma pēc drīzumā gaidāmās Sji Dzjiņpina vizītes Maskavā.

Turcijai ir sarežģītas attiecības ar Krieviju. No vienas puses, Turcija ir NATO dalībvalsts, kas piegādājusi Ukrainai dronus un citus ieročus. Turklāt tā konkurē ar Krieviju par ietekmi tuvajos Austrumos un Centrālāzijā.

No otras puses, Ankara ir atkarīga no Krievijas gāzes, kā arī no Krievijas kodoltehnoloģijām. Vēl arī Krievijas tūristi ir tie, kas Turcijai ļauj gūt miljardiem dolāru lielus ieņēmumus ik gadu. Turcijai no ekonomiskā viedokļa ir izdevīgs Krievijas un Rietumu konflikts, tāpēc Krievija ir gatava pievērt acis uz Turcijas ieroču piegādēm Ukrainai – galvenais, lai tirdzniecība turpinās.

Indija, kā izskatās, no tirdzniecības ar Krieviju iegūst vairāk nekā Maskava. Deli atsakās nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā un turpina palielināt Krievijas naftas piegādes (lai gan faktiski ievēro Rietumu noteiktos cenu ierobežojumus). Tā arī turpina bruņoties ar Krievijas ieročiem. Tajā pašā laikā Indija nav kļuvusi par lielu preču piegādātāju Krievijai, palīdzot apiet sankcijas. Realitātē Indijas eksporta daļa ir tādā pašā līmenī, kā tas bija kara sākumā.

Uztraukties vai neuztraukties?

Rietumu vienotais atbalsts Ukrainai un sankcijas ir tās, kas attur atsevišķas valstis, kā Baltkrieviju un Irānu, no aktīvas dalības karā vai arī ballistisko raķešu piegādes, kas varētu mainīt kara gaitu. Ukrainas sabiedrotie gan nav vienoti savā nostājā, vai vispār ir jēga censties pretoties Krievijas ietekmei nabadzīgajās valstīs.

Vairāki eksperti uzskata, ka Krievijas politiķu vizītes nabadzīgākajās Āfrikas valstīs nevajag pārvērtēt, jo to rezultāts ir atturēšanās ANO balsojumos vai arī kādi simboliski solidaritātes žesti.

Tajā pašā laikā Rietumi vēlas novērst relatīvi lētus soļus, pretojoties “Wagner” pieaugušajai ietekmei Āfrikā. Pietiekami būtu apbruņot reģionālos drošības spēkus un valdības, lai tās nevērstos pie Krievijas.

Ja runā par oportūnistiem, tad Rietumiem ir nepieciešams uzmanīgi un stingri noteikt sarkanās līnijas, kā arī nestāties ceļā tirdzniecības palielināšanai ar Krieviju, ja tas nav saistīts ar augstajām tehnoloģijām un ieročiem. Tādā gadījumā Ķīna varētu nosliekties par labu ieroču piegādēm Krievijai.

Rezumējot Krievija nav tik izolēta, kā gribētos Rietumiem. Tomēr – tai nav tik daudz draugu, kā to gribētos Maskavai.