Kapu detektīvs ⟩ Kā Pauls Bankovskis izmainīja manu dzīvi

Jēkabpils. 2005. gads. 16 gadus vecais es stāvu pie grāmatplaukta grāmatnīcā “Aisma” un pētu grāmatu muguriņas. Vonnegūts, Bulgakovs, Dostojevskis. Lēnām un uzmanīgi pasniedzos pēc “Cilvēka bez valsts”, pieskaros tā vākam, tūliņ būs, tūliņ paņemšu, tūliņ... “Kur grābsties, zeņķi!? Tikai ar acīm, saprati!?” pēkšņi grāmatnīcas klusumu pāršķeļ spalga, agresīva balss. Izrādās, ka simts gadu vecā pārdevēja tante Lilija jau krietnu brīdi bija mani vērojusi no sava posteņa aiz brūnās, kalendāriem nokrautās koka letes. “Ragana,” nodomāju pie sevis, atkāpdamies no dārgo grāmatu plaukta un pievērsdamies nobružāto, lēto grāmatu kastei veikala stūrī. Kabatā man ir pieci lati. Mammas dāvana dzimšanas dienā. Neticama bagātība. Esmu gatavs pirmo reizi nopirkt sev grāmatu. Apnicis tās vienmēr atdot atpakaļ bibliotēkā. Gribu savu grāmatplauktu ar grāmatām. Gribu tās lasīt, pārlasīt, ņurcīt, šķirstīt, ostīt, varbūt pat nogaršot. Gribu, lai man pieder grāmatas. Nevis skolai, nevis bibliotēkai, nevis draugam, bet man. Un grāmatu es gribu jaunu. Apnikuši noputējušie, nobružātie, brūnie padomju sējumi. Gribu spīdīgu, gludu, ideālajā gadījumā plēvē iepakotu grāmatu. “Vecā piepe nezina, ka man kabatā pieci lati,” krāmējos pa lēto grāmatu kasti un purpinu. Kastē kaut kādas pasakas, Krajons, Bībele ar noplēstu vāku, pagājušā gada kalendārs, septiņi vienādi Doncovas detektīvi un vēl šis tas nesaprotams. Pašā apakšā vīd kaut kas zaļš, krievu valodā. Izvelku, izburtoju “CEKPETI”. Autors latviski - Pauls Bankovskis. Hmmm, dīvaini. Pašķirstu – iekšā arī latviski. “Skat,” nodomāju, “kā izdomājuši. Nosaukums krieviski, bet iekšā, še tev, latviski.” Grāmatas cena – 70 santīmi. Vāciņš arī dīvains – nesaprotami zaļš vai brūns. Uz tā kaut kādi cilvēki. Vienvārdsakot – jāņem. Lai kas arī būtu šis Pauls Bankovskis, viņa grāmata būs pirmā grāmata, ko es esmu nopircis brīvprātīgi par savu naudu pats sev. Samaksāju raganai un skrienu mājās. Svētku sajūta.