Katram nepilsonim ir savs, ne vienmēr vienkāršs stāsts (4)

RUS TVNET turpina rakstu sēriju “Savstarpējās pretenzijas”, šķetinot tēmas, kuras Latvijā raisa diametrāli pretējas sajūtas un viedokļus. Mēs necenšamies atrisināt jautājumus, kurus Latvijai nav izdevies atrisināt 30 gados. Tomēr mēs ticam, ka, mēģinot uzklausīt otras puses viedokli, izrādīsies, ka kopīgā mums ir daudz vairāk par atšķirīgo. Centienos izveidot vienotu sabiedrību nav iespējams izvairīties arī no sarunām par uzkrāto aizvainojumu.

Mēs jau rakstījām par problēmām ar latviešu valodas apguvi, gaidāmo visu skolu pāreju uz mācībām valsts valodā, sāpīgo 9.maija jautājumu un padomju laiku mantojumu.

“Nav tā, ka tikai latviešu “tūdaliņi” un tīrasiņu latvieši cīnījās par neatkarību un pret PSRS. Cīnījās arī krievvalodīgie, bet tajā brīdī, pēc neatkarības atjaunošanas, viņiem pateica: “Jūs tomēr neesat līdzvērtīgi mums.” Tas arī radīja papildu šķelšanos un sadalīja mūs divās pretnostatītās grupās,” uzskata TVNET publicists Toms Lūsis.

Tolaik pavisam jaunās valsts politiskā elite sprieda citādāk.

Nepilsoņi Latvijā: iemesli

1991.gada 15.oktobrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”. Uz pilsoņu pasēm varēja pretendēt vien starpkaru Latvijas Republikas pilsoņi un viņu tiešie pēcnācēji. Uz Latvijas PSR no 1940. līdz 1989.gadam pārbraukušie citu PSRS republiku pilsoņi, kā arī viņu bērni, kas dzimuši līdz 1992.gada 1.jūlijam, tā arī palika “PSRS pilsoņi”, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma kļuva par “Bijušās PSRS pilsoņiem”.

RUS TVNET viedokļu līderiem - gan latviešiem, gan krieviem – uzdeva jautājumu: “Vai lēmums nedot pilsonību visiem bija taisnīgs?” Vienota viedokļa šajā jautājumā nav joprojām.

Vēsturnieks Valdis Klišāns pauž viedokli par to, pēc kā vadījušies tā laika politiskie spēki: “Latvijas parlaments un tauta uzskatīja, ka Latvija nav LPSR. Valsts atjauno neatkarību, kuru tā zaudēja 1940.gadā.

Tātad mēs neesam bijusī padomju republika, kas izstājas no PSRS, bet gan Latvija, kas kā latviešu republika eksistēja līdz 1940.gadam un kas tajā gadā tika okupēta, un kas de jure turpināja eksistēt, bet šī okupācija netika atzīta.

Tātad mēs atjaunojam neatkarību tādā veidā un pilsonības institūts atjaunojas - pilsoņi ir pēcnācēji tiem, kuri bija pilsoņi līdz 1940.gadam.”

Jēdzienu “nepilsonis” Latvija juridiski nostiprināja dažus gadus pēc neatkarības atjaunošanas ar 1995.gada likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”. Tajā pašā gadā arī tika sākts naturalizācijas process jeb Latvijas pilsonības iegūšanas process.

Attiecīgajā brīdī Latvijā bija aptuveni 750 000 nepilsoņu jeb 29% no visiem iedzīvotājiem. Dominējošā daļa no viņiem - vairāk nekā 60% - etniskie krievi.

Neskatoties uz to, ka gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju attapās bez valstspiederības, varas iestādes pieņēma stingrus likumus, ko daudzi atceras kā “naturalizācijas logus” - kaut kas līdzīgs ikgadējām kvotām attiecībā uz to, kam ir tiesības pieteikties naturalizācijas procesam. “Logs” lielā mērā bija atkarīgs no vecuma. Piemēram, saskaņā ar sākotnējiem likumiem, naturalizācijas rinda četrdesmit gadus vecajiem Latvijā dzimušajiem cilvēkiem pienāktu tikai 2000.gadā.

Nav pārsteigums, ka pirmajos gados naturalizācijas process ritēja kūtri - trīs gados no 1995. līdz 1998. gadam naturalizējās 11 400 cilvēku jeb tikai 1,5% no visiem nepilsoņiem, kas valstī bija attiecīgajā brīdī.

“Lasot par tiem notikumiem un diskusijām, tomēr ir jāņem vērā arī konteksts: pirmkārt, tā ir traumēta latviešu nācija, kas tik daudzus gadus pavadīja okupācijā. Otrkārt, tās tomēr ir arī zināmas nacionālistiskas noslieces - atsevišķām politiskām personām - jau bija parādījušās arēnā. Es teiktu, ka šeit ir faktoru kopums, kas izraisīja šādu rezultātu. Tomēr es uzskatu, ka lēmums bija kļūdains,” komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes politikas zinātnes pasniedzēja Sigita Struberga.

Kardināli situācija izmainījās pēc 1998.gada. Tajā laikā Latvija bija nospraudusi kursu uz integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, bet Rietumu partneri bija nobažījušies, ka trešdaļai iedzīvotāju nav skaidra statusa.

Pēc tam, kad politiskie spēki likumdošanas līmenī nespēja vienoties par naturalizācijas procesa liberalizāciju - galvenokārt pat “logu” atcelšanu - jautājums tika lemts referendumā, kas bija pirmais referendums kopš neatkarības atjaunošanas.

Ar nelielu pārsvaru uzvarēja liberalizācija. Kopš tā laika pretendēt uz naturalizāciju var faktiski ikviens nepilsonis. Mainījās arī regulējums attiecībā uz nepilsoņu bērniem, kuri dzimuši pēc neatkarības atjaunošanas. Pēc vecāku iesnieguma šiem bērniem sāka piešķirt pilsoņu statusu.

Process jūtami paātrinājās - gada laikā pēc liberālāku grozījumu apstiprināšanas naturalizējās vairāk cilvēku nekā trīs gados pēc sākotnējā likuma pieņemšanas.

Aizvainojums ir pat tiem, kurus problēma neskāra

20 gados līdz 2015.gadam nepilsoņu skaits no sākotnējiem 750 000 samazinājās līdz 262 000. Tomēr naturalizētie no tiem bija tikai 140 000. Liels “ieguldījums” nepilsoņu skaita samazināšanā šajā laikā bija dabisks cēlonis - nāve. Vēl daļa cilvēku izvēlējās iegūt citas valsts pilsonību.

Uz 2022.gadu nepilsoņu skaits bija vēl mazāks - 182 375 cilvēki jeb 9,72% no visiem valsts iedzīvotājiem. 120 205 no viņiem ir krievu tautības cilvēki.

“Ja mēs aplūkojam tos cilvēkus, par kuriem runājam, procents pēc būtības ir ļoti mazs. Tomēr aizvainojums tostarp par šo pilsonisko jautājumu ir saglabājies arī tiem, kuriem pilsonības vai valodas jautājums vispār nebija aktuāls. Jaunajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri nāk no krievvalodīgajām ģimenēm, tie ir personiski jautājumi - viņiem to nav, tomēr tie ir saistīti ar ģimeni. Tie nav etniskie jautājumi,” norāda Sigita Struberga.

Svarīgs simbolisks izrāviens notika salīdzinoši nesen – pēc 2020.gada 1.janvāra dzimušie Latvijas nepilsoņu bērni automātiski saņem Latvijas pilsonību. Šīs idejas realizēšanai bija nepieciešami 20 gadi. “Šis jautājums jau ir atrisināts. Vēsturiski nepilsoņu institūts tika iecerēts uz īsu periodu pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr, kā redzam, tas ir ievilcies,” 2022.gadā atzina tiesībsargs Juris Jansons.

“Šis lēmums ir viens no lēmumiem, kas ietekmēja starpgrupu attiecības, konkrēti lingvistisko grupu. Tomēr vēl vairāk tas ietekmēja attiecības starp valsti un Latvijas krievvalodīgo kopienu. Par to runāju ne tikai es, par to runāts arī iepriekš: mēs ieguvām divas dziļi traumētas kopienas – katra traumēta savādāk,” turpina Struberga, no vienas puses runājot par okupācijas gadiem, bet no otras – par pēc tās radušos nepilsoņu institūtu.

Saskaņā ar 2011.gadā veikta Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pētījuma datiem, galvenie iemesli, kāpēc nepilsoņi nevēlas naturalizēties, ir: pārliecība, ka nenokārtos eksāmenu (27%), pārliecība, ka pilsonība pienākas automātiski (24%), gaida atvieglojumus (17%), patīk iespēja vienkāršāk ceļot uz NVS valstīm (14%).

No tiem, kuri joprojām nav naturalizējušies, nereti var dzirdēt valstij adresētus pārmetumus: “Es šeit piedzimu, kāpēc man jāpierāda sava piederība valstij?”

Publicists Aleksejs Stetjuha stāsta: “Cilvēki ir apvainojušies. Uz barikādēm stāvēja visi kopā, Baltijas ceļā stāvēja kopā. Visi gribēja neatkarību. Tie, kuri neatkarību negribēja, sen jau ir aizbraukuši un dzīvo Krievijā. Tie, kuri gribēja palikt, gribēja palikt savā valstī. Bet pēkšņi viņus nosauc par piekto kolonnu.”

Nepilsoņiem nav balsstiesību, viņi arī ir ierobežoti savā profesionālajā darbībā - nevar dienēt armijā, strādāt tiesībsargājošajās iestādēs, nevar būt ierēdņi, advokāti, notāri, farmaceiti, nevar strādāt Valsts ieņēmumu dienestā un tā tālāk. Nepilsoņus arī skar ierobežojumi attiecībā uz bezvīzu iebraukšanu virknē valstu.

2017.gadā veiktā pētījumā secināts, ka iemesli, kāpēc nepilsoņi neiegūst pilsonību, gandrīz nav mainījušies. Starp šķēršļiem naturalizēties tiek minēti arī motivācijas trūkums (it īpaši gados vecākiem nepilsoņiem) un nepietiekamas latviešu valodas zināšanas.

Tikmēr Krievijas pilsonības pieņemšana ne vienmēr ir bijusi beznosacījumu politiska pozīcija. Šādas rīcības biežākie iemesli ir - pensionēšanās vecums (Krievijā tas ir mazāks) un pensijas saņemšana (tādā veidā tā tiks saņemta ātrāk).

Daugavpiliete Inna Plavoka stāsta personisku stāstu par savu 72 gadus veco māti: “1980.gadā viņa ar tēvu aizbrauca uz Tjumeņas apgabalu, kur viņu aizsūtīja tieši no Latvijas. Tolaik visas padomju republikas apguva Sibīriju. Latvieši būvēja ceļus. Mamma ar tēti tur nostrādāja visu dzīvi līdz pensijai. Kad viņi atgriezās un aktualizējās pilsonības izvēles jautājums, viss bija skaidrs – Krievijas pilsoņiem pensionēšanās vecums ir mazāks, viņi visu dzīvi nostrādāja ziemeļos, bet šeit būtu jāiziet naturalizācijas process apstākļos, kad viņi vispār nezina valodu. Lūk, šeit mūsu valsts diemžēl nekādā veidā nemotivēja šos cilvēkus iegūt Latvijas pilsonību. Viņiem šī izvēle bija dabīga.

Sekas - uzticēšanās un dialoga neesamība

Sigita Struberga atzīst, ka atteikšanās no pilsonības “nulles varianta” kļuva tikai par vienu faktoru, kāpēc mūsdienās trūkst uzticēšanās un dialoga. Viņa uzsver, ka nedrīkst vienpusēji vainot vienu vai otru pusi kaut kādu lēmumu pieņemšanā: “Atbildība ir jāuzņemas visām trīs pusēm [divām kopienām un valstij].”

Struberga ir viena no līdzautorēm 2016.gada pētījumam par krievvalodīgo kopienu. “Tas, ko es varu apalvot viennozīmīgi, - liela daļa krievvalodīgo organizāciju [tostarp nevalstisko] nestrādāja integrācijas vai kompromisa atrašanas labā, bet tieši otrādi. Tomēr to pašu mēs varam novērot arī otrā pusē. Tāpēc tagad runāt tikai par vienu lēmumu [pilsonības nepiešķiršanu] nozīmē izraut no konteksta. Ir ļoti daudz dažādu uzslāņojumu, kas izveidojušies pa šo laiku. Tieši tāpēc mēs esam tur, kur esam.”

Kā uzslāņojuma piemērus Struberga min gan nepietiekamu krievvalodīgo skolotāju izglītošanu un sagatavošanu mācībām valsts valodā, gan nepietiekamo atbalstu krievvalodīgajiem medijiem.

Iemesls, kāpēc kļūdas joprojām uzslāņojas, ir pušu nevēlēšanās iesaistīties dialogā.

Spilgts signāls negatavībai uz dialogu vērojams, aplūkojot politisko spēku sadalījumu un “jaunpienācējus” valdībā.

“Svarīgākie jautājumi šobrīd laikam ir adresējami politiskajai elitei. It īpaši attiecībā uz krievvalodīgajiem medijiem un pieeju, kā Latvijā komunicēt ar krievvalodīgo kopienu. Problēma ar uzticēšanos valstij pie krievvalodīgajiem ir vēl dziļāka. Un arī kopumā, ja aplūkojam uzticēšanos valsts amatpersonām, rodas virkne jautājumu par to, kurš, ja, nedod dievs, kaut kas notiks, mūs vadīs, ja šiem cilvēkiem neviens netic?”

Struberga piebilst, ka, pat ja aptauju rezultāti apliecina, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir samazinājies Krievijas retorikas atbalstītāju skaits, tas nenozīmē, ka ir paaugstinājusies uzticēšanās Latvijas valdībai.

“Kritizēt ir viegli, bet, ja man tagad lūgtu recepti [konflikta atrisināšanai], - tas nebūtu tik vienkārši,” viņa uzsver. Skaidrs gan ir viens, ka Latvijas sabiedrībai trūkst savstarpējas uzticēšanās un kopīgas nākotnes vīzijas.