Eiropas Parlaments ir kā liels demokrātisko diskusiju centrs, kur sastopas viedokļi no visu dalībvalstu visdažādāko politisko pārliecību spektra, taču tā pieņemtie lēmumi, īpaši ģeopolitiskā saspīlējuma apstākļos, pievērš uzmanību arī ārpus ES robežām. Apmeklējot plenārsesiju Strasbūrā, izmantoju izdevību iztaujāt Sandru Kalnieti, kura jau kopš 2009. gada tur aktīvi pārstāv Latviju. Intervijā pieredzējusī politiķe atklāja, kā Eiropas Parlamenta loma mainījusies aizvadītā kara gada laikā, kas ir šībrīža lielākie izaicinājumi un kāpēc viņa ir pesimistiska par to, kādu Krieviju mēs redzēsim pēc šī kara beigām.

Kā mainījusies atmosfēra Eiropas Parlamentā un tā praktiskā loma kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā? Vai Baltijas valstu deputāti ir vairāk uzklausīti?

Kopš 24. februāra kopumā Eiropā izpratne ir mainījusies visās institūcijās, ne tikai Eiropas Parlamentā. Taču jau pirms kara sākuma Eiropas Parlamentā (EP), tieši pateicoties Baltijas valstīm un Polijai, bija panākta krietni augstāka izpratne par to procesu draudīgumu, kas šobrīd notiek Baltkrievijā un Krievijā, kā arī to bīstamību Eiropas drošībai un stabilitātei. Tāpēc EP ir pilnībā uzņēmies politiskās balss lomu un politisko virzību tiem jautājumiem, kas ir ļoti svarīgi Krievijas agresijas sakarā. Atbalsts, ko EP sniedz, galvenokārt ir politisks un diplomātisks, bet caur līdzlemšanas tiesībām arī ekonomisks. Mēs varam politiski izteikt aicinājumu par vienotām ieroču piegādēm vai Ukrainas pievienošanos NATO, bet tā ir tikai līdzlemšana – lielākoties viss ir Padomes rokās. Taču tieši politiskā balss, kas piebilst EP, ir ļoti sadzirdēta un spēcīga, it īpaši ārpus ES robežām.

Mēs dzīvojam relatīvi komfortablā politiskā vidē. Lielākā daļa eiropiešu pat nestādās priekšā, ko nozīmē dzīvot kontrolētā sistēmā, autokrātiskā režīmā, kur brīvības ir ierobežotas un par taviem uzskatiem tevi var nepamatoti apsūdzēt un iesēdināt cietumā. Kad nesen atgriezos no Ukrainas, tā bija no vēstīm, ko atvedu sev līdzi. Redzot kara šausmas, reizēm pārņem bezspēcības apziņa, un šķiet: “Ko tad tie vārdi līdzēs? Tie ir tikai vārdi.”