Video ⟩ Aiz priekškara: Krievijas paštēla nāvējošais kokteilis (1)

Teju gadu sekojot līdzi Krievijas propagandas vēstījumiem, izkristalizējas galvenās tendences, kā tiek konstruēts mūsdienu Krievijas tēls. Vispirms jau tiek sludināts, ka Krievija ir nevis viena no lielvalstīm, bet īpaša civilizācija ar mesiānisku raksturu. Proti, mūsdienu pasaulē Krievijas misija esot aizstāvēt "tradicionālās" un kristīgās vērtības, kuras iznīcina "sapuvušie" un morāli degradētie Rietumi. Līdz ar to Krievija ir garants "normalitātei", "pēdējā cilvēcības saliņa", kur patverties. Karš Ukrainā tiek pasniegts kā metafiziska labā un ļaunā, Dieva un Velna sadursme, kur Krievija pārstāv "dievišķos" spēkus, jo ir kristīga nācija. Faktiski par mūsdienu Krievijas moto atkal ir kļuvis 19.gadsimta sauklis - "pareizticība, patvaldība, tautiskums", tikai "patvaldība" ir nomainīta ar Putinu.

Ultrakonservatīva pareizticība un Padomju Savienība

Krievijas paštēlu Kremļa ideologi veido no savstarpēji ļoti pretrunīgiem elementiem, kas, salikti kopā, veido dīvainu, taču kaimiņvalstīm ļoti bīstamu hibrīdu. Proti, tā ir ultrakonservatīva pareizticība, kas apvienota ar impēriskumu, nostalģiju pēc Padomju Savienības un Staļina slavināšanu. Vienlaikus tas ir naids par notikumiem 1991.gadā, kad sabruka PSRS, un daudzi "kremlini" runā par valsts nodevību un uzskata pirmo un pēdējo PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu par valsts nodevēju. Tajā pašā laikā šeit ļoti labi iederas zināma Staļina reabilitācija, uzsverot un atgādinot viņa nopelnus uzvarā pār hitlerisko Vāciju.

Jāteic, ka propagandistu, piemēram, Vladimira Solovjova un politologa Sergeja Mihejeva, kuru 2014.gadā Eiropas Savienība pasludināja par "persona no grata", ieskatos Krievijai nav īpaši saistošas pēc Otrā pasaules kara noteiktās starptautiski akceptētās robežas, jo visu laiku notiek atsaukšanās uz Krievijas "vēsturiskajām zemēm", uz kurām tai ir leģitīmas "vēsturiskas" tiesības. Kremļa ideologu skatījumā Krievija nenoliedzami ir spēcīga lielvara, kurai nelietīgie Rietumi 1991.gadā nolaupīja varu un ietekmi. Līdz ar to mūsdienu Krievija gluži kā Vācija pēc Versaļas vienošanās dzīvo ar revanšistiskām izjūtām. Proti, krieviem tiek stāstīts, ka vareno lielvaru, ar kuru rēķinājās visa pasaule, - PSRS - 1991.gadā ar pašmāju nodevēju palīdzību sagrāva Rietumi ar ASV priekšgalā. Solovjovs savā raidījumā gaudās, cik liela bija Padomju Savienības teritorija salīdzinājumā ar mūsdienu Krieviju. Tas ir skaidrs apliecinājums, ka mūsdienu Krievijai būtiski ir teritoriālie ieguvumi, vienalga, par kādu cenu tas būtu.

Turklāt tam visam ir zināma šizofrēniska pieskaņa, jo propagandisti nenogurstoši apgalvo, ka Rietumi nespēj atbrīvoties no savām vēsturiskajām koloniālajām ambīcijām, kuras tiek īstenotas arī pašlaik attiecībā uz jaunattīstības valstīm. Savukārt Krievija varot lepoties ar to, ka tā nekad neesot bijusi koloniāla lielvara. Kā tas iet kopā ar apgalvojumu par mistiskām pretenzijām uz "vēsturiskajām" zemēm, gan skaidrots netiek, jo šādas pretrunas jau nevienu neinteresē.

Vēl viena zīmīga tendence - par Krieviju tiek runāts kā par ideālo valsti, kura nekad pirmā neesot nevienam uzbrukusi, kura nevienu nav nedz okupējusi, nedz apspiedusi. Līdz ar to padomju laiks nav nekas tāds, par ko jākaunas, kas būtu jāizvērtē, kur būtu nepieciešama lustrācija. Gluži otrādi, par padomju laiku tiek runāts kā par Krievijas "zelta laiku", kad no Krievijas baidījās. Jā, krievi negrib, lai tos mīl vai pat tikai ciena, galvenais, lai baidās.

Krievu "totalģija"

2020.gadā "Levadas centra" veiktajā aptaujā noskaidrots, ka 75% krievu padomju laiku uzskata par diženāko Krievijas vēsturē. Tikmēr 65% pauda nožēlu par Padomju Savienības sabrukumu. "Ir skaidrs, ka tas ir vairāk nekā vienkāršs lepnums par Krievijas pagātni. Literatūrzinātnieks Mihails Epšteins to dēvē par "totalģiju", kas ir vārdu "totalitārisms" un "nostalģija" savienojums, ko viņš raksturo kā "alkas pēc veseluma, totalitātes un atgriešanās pie tādas totalitāras sistēmas kā Padomju Savienība". Neskatoties uz visām šausmām un trūkumiem, tas bija laiks, kad Krievijas tauta šķita vienota, kad viņiem bija ideoloģiska vienotība, kaut kas, uz ko tiekties un ko aizstāvēt," raksta portāls "bne IntelliNews". Savukārt Oksfordas universitātes pētnieki Pols Čeistijs un Stefans Vaitfīlds uzskata, ka identificēšanās ar Padomju Savienību izriet no naidīguma pret Rietumiem un vēlmes paplašināt Krievijas robežas, iekļaujot tajā bijušās Padomju Savienības daļas - tā sauktās "tuvās ārzemes".

Jāteic, ka atsaukšanās uz "krievu vēsturiskajām zemēm" diemžēl ir kļuvusi par ļoti tipisku un ar to tiek pamatotas krievu "vēsturiski noteiktās" pretenzijas. Turklāt par to, cik tālu iet atpakaļ vēsturē, domas dalās. Daļa "kremlinu" pauž, ka krievu vēsturiskās zemes ir visa bijusī PSRS teritorija, citi atsaucas uz vēl senākiem - Krievijas impērijas - laikiem, kā tas ir gadījumā ar Varšavu.

Agresija un moceklība

Līdztekus Krievijas misionārajai lomai un zināmam aizvainojumam par vēsturisko netaisnību (PSRS sabrukums un teritoriju zaudēšana) pašreizējā kara apstākļos pašidentificēšanās un valsts tēla veidošana notiek caur sevis pretnostatīšanu pārējai pasaulei. Protams, tas ir neizbēgami situācijā, kad jāskaidro saviem iedzīvotājiem, kādēļ visas Rietumu valstis ir noteikušas Krievijai sankcijas. Līdz ar to propagandisti savos stāstījumos aizvien biežāk uzsver, ka visa Eiropa ir kļuvusi nacistiska un vēlas iznīcināt Krieviju. Tāpat līdztekus Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim Kremļa polittehnologi atklāti dēvē ASV prezidentu Džo Baidenu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu par kara noziedzniekiem.

Krievijas retorikā, no vienas puses, tiek pausta klaja agresija ar draudiem nolikt pie vietas NATO un Rietumus, no otras, Krievijas iztēlošana par mocekli, pret kuru vērsta nacistiska Rietumu sazvērestība. Dažāda kalibra politologi un publicisti pat aizrunājas tik tālu, ka salīdzina krievus ar ebrejiem, proti, arī krievi esot kļuvuši par izstumtajiem (izgoji), un tāpat kā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū sākās ebreju vainošana visās tā laika likstās, tā pašlaik visās nelaimēs tiekot vainoti slāvi.

Nākamais ideoloģiskais solis bija pretstatīt Krieviju visām rietumvalstīm, kuras atbalsta Ukrainu. Te talkā tika ņemts naratīvs par visā Eiropā atdzimušo nacismu, tādējādi krievu sabiedrībā atdzīvinot vēsturisko sentimentu par pārciestajām Otrā pasaules kara šausmām. Lai tas izklausītos ticamāk, propagandisti braši stāsta, ka "kolektīvie Rietumi" jau kopš 1945.gada grib atriebties Krievijai par tās uzvaru Otrajā pasaules karā. Ideoloģiskās frontes cīnītājus ne brīdi nemulsina tas, ka paši šie "atriebēji" piedalījās vēsturiskās uzvaras izcīnīšanā un darīja visu iespējamo, lai sakautu nacistisko Vāciju.

Kā redzams, propagandistu shēma ir atstrādāta līdz sīkumiem - apdraudētības sajūtas uzturēšana Krievijas sabiedrībā, vienlaikus uzsverot krievu vēsturisko misionārismu un cilvēces glābēju lomu, un pretinieka, lasi "kolektīvo Rietumu", dēmonizācija un diskreditācija. Faktiski propagandisti sabiedrībai vēlas iebarot pasaku par to, ka notiek tumsas un gaismas spēku sadursme un Krievijas misija ir glābt pasauli no sātanisma, kas valda Rietumos.

Līdz ar krievu iecerētā "blitzkrieg" izgāšanos un karadarbības ievilkšanos, Kremlis vairs nevar savai sabiedrībai stāstīt, ka karots tiek ar Ukrainu un "varenā" Krievijas armija nespēj sakaut kaut kādus tur ukraiņu nacionālistus. Līdz ar lielajiem zaudējumiem karā un karadarbības ievilkšanos, valdošajai elitei bija nepieciešams cits stāsts, ar kuru aizstāt pasaku par ātru Ukrainas "denacifikāciju" un "apspiesto" krievvalodīgo atbrīvošanu. Līdz ar to ideologi uzkonstruēja vēstījumu, ka patiesībā Krievija karo nevis ar Ukrainu, bet ar NATO, tiek minēts, ka pret to ir apvienojušās 52 valstis, kas arī izskaidro, kādēļ krieviem nav vieglu un ātru panākumu frontē.

Jāteic, ka Krievijas propagandas ideoloģiskais diskurss aizvien spēcīgāk atgādina islāma fundamentālistus. Arī "kremlini" apgalvo, ka Krievija nevar zaudēt, jo tās pusē ir Dievs. No dažiem propagandistiem pat var dzirdēt islāma pašnāvnieku cienīgas tēzes saistībā ar kodolkara draudiem. Piemēram, gan Vladimirs Solovjovs, gan Margarita Simonjana ir atkārtoti teikuši, ka nav jēgas pasaulei, kurā nav Krievijas. Turklāt ar to saprotot tieši Putina Krieviju. Tādēļ, ja ir apdraudēta pašreizējā Krievija, tad labāk lai aiziet bojā visa pasaule.

Rezumējot, Krievijas paštēls, kas ir salipināts no pareizticības, impēriskuma un nostalģijas pēc Padomju Savienības, ir visai nāvējošs kokteilis, kas agresorvalsts kaimiņiem var radīt spēcīgas galvassāpes.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Aiz priekškara" saturu atbild ziņu aģentūra "LETA". #SIF_MAF2022