Nedēļas sākumā noskatījos Staņislava Tokalova dokumentālo filmu “Viss būs labi”. Nepārprotami – ļoti laba filma, bet tajā kopīgajā internetā valdošajā sajūsmas vētrā neizskanēja pāris, manuprāt, vērā ņemamas nianses par filmu un tās vēstījumu. Protams, katrs no tās var paņemt vai iegūt ko citu, bet vispārējās sajūsmas zaptē patiesībā tomēr ir arī pāris darvas pilieni. Vai varbūt karotes.

Tātad: “Sekojot trīs dažādu paaudžu sieviešu likteņiem krievvalodīga Latvijas kinorežisora ģimenē, filma cenšas noskaidrot, kā šobrīd dzīvo pusmiljonu lielā Baltijas krievu kopiena. Filma cenšas izprast, vai šai ģimenei, kura no Krievijas ieradās 1955. gadā, ir izdevies atrast savu vietu Latvijas sabiedrībā 30 neatkarības gadu laikā.”

Tas, ko skatītāji saskata filmā un saskata to pamatoti, – latviskā Latvijas sabiedrības daļa jau gadu gadiem redz tikai devītā maija balagānu un Jaungada salūtus stundu pirms pusnakts, bet nesaprot, kāpēc tie krievi tā dara. No šāda skatpunkta – droši vien tiešām nenāktu par skādi saprast, kā tas ir radies un kāpēc tieši šīs divas lietas pašmāju krieviem ir tik fundamentāli svarīgas. Jebkuras papildu zināšanas būtībā ir noderīga un laba lieta.

Filma to lielākā vai mazākā mērā cenšas izskaidrot, ielūkojoties tādas tipiskas Rīgas krievu ģimenes virtuvē un sekojot tai piecu gadu garumā. Sižeta detaļas šoreiz neķidāšu, tās atradīsiet kino pazinēju recenzijās. Jo šī patiesībā nekādā ziņā nebūs recenzija.

Lūk, kopš Ukrainas kara sākuma vietējā sabiedrība ievērojami polarizējusies, un nevarētu teikt, ka bez iemesla. Apritējis jau vairāk nekā gads. Šā gada laikā radies iespaids, ka krievvalodīgie ir vai nu nedaudz piezemējušies, vai arī aizgājuši ļoti skaļā un agresīvā Putinā. Tikmēr latvieši ir sapratuši, ka ikdienā jāpārstāj uz ielas katram svešvalodā runājošam cilvēkam atbildēt viņa valodā.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X