Marija: Es apprecējos ar sevi. Es vairs nejūtos vientuļa!

"Mans bijušais vīrs, ar kuru biju kopā 25 gadus, apprecējās ar gara auguma blondu fitnesa treneri ar pasakainu augumu. Viņa bija viss, kas es neesmu.

Kamēr mani pieaugušie bērni brauca no citām pilsētām, lai apmeklētu sava tēva kāzas, es sapulcēju dažas no saviem labākajām draudzenēm, lai viņas pavadītu šo dienu kopā ar mani.

Divas draudzenes ceļoja pie manis no ASV Rietumkrasta, divas no austrumu puses. Es biju nosūtījusi viņām ielūgumus uz e-pastu, sirsnīgi aicinot viņus uz manām kāzām... ar mani. Sākumā tas viss likās kā spēle, un tā viņas arī to uztvēra.

Nezinu, kā man radās doma tā apprecēties. Es smagi strādāju, lai rūpētos par sevi un iemīlētu sevi. Gadiem ilgi es sevi tik ļoti nemīlēju. Kāpēc gan nesarīkot ceremoniju, lai nosvinētu to, ko biju sasniegusi, cenšoties sevi mainīt? Ja citi būtu liecinieki manām jaunajām saistībām pret sevi, tas varētu nostiprināt manu atbildību sasniegt manu mērķi: beidzot iemīlēt sevi.

Un vispār: mans bijušais apprecējās vēlreiz. Kāpēc lai es to nedarītu?

Izpētīju vietas, kas varētu būt noderīgas šim pasākumam. Izlēmu par labu kalnu kūrortam Kolorādo, kur bija sezonas īpašie piedāvājumi, ugunskura vietas, lielisks ēdiens un visapkārt – dabas skaistums. Šajā skaistumā, stāvot kalna galā, es gribēju izkliegt savu solījumu sev, savu jauno redzējumu par sevi un jaunām attiecībām pašai ar sevi.

Manas kāzu viešņas ieradās ar kāzu dāvanām un violetu ziedu diadēmu, ko es valkāju ceremonijā. Saviem pieaugušajiem bērniem par ceremoniju nemaz nestāstīju – viņi tāpat zina, ka esmu mazliet dīvaina.

Citi draugi, kas nepiedalījās kāzās, arī atbalstīja manu lēmumu. Uzzinot par manu jauno dzīves pagriezienu, viņi bija priecīgi.

Mēs katrs varam atrast savu veidu, kā cīnīties ar negatīvajām domām, kas mums visiem rodas, kad dzīve kļūst mazliet nepanesama.

Savās kāzās es gribēju būt kopā ar draudzenēm, kuras bijušas kopā ar mani visu mūžu un kuras man palīdzējušas kļūt par to cilvēku, kas es esmu šodien. Mēs esam draudzenes jau 37 gadus. Iepazināmies augstskolā un esam bijušas kopā kāzās, bērēs, dzimšanas dienās, kopā pārdzīvojušas darba maiņas, ģimenes krīzes, bērnu piedzimšanu un izaugšanu un ko tik vēl ne.

Es zināju, ka nedēļas nogale būs emocionāli izaicinoša. Lai gan es vairs nevēlos būt precējusies ar savu bijušo vīru, es sēroju par mūsu laulības zaudēšanu un mūsu ģimenes neatgriezenisko sabrukumu. Mani vecāki bija šķīrušies 60. gados, kas toreiz bija iemesls izslēgšanai no katoļu baznīcas. Man tajā laikā nebija draugu, kuriem vecāki būtu šķīrušies. Bija daži klasesbiedri no manas draudzes skolas, kuriem vecāki aizliedza nākt uz mūsu māju, jo mani vecāki bija izraidīti no baznīcas.

Manu vecāku šķiršanās vēl ilgi atgādināja par sevi, dažādos manas dzīves posmos sagādājot dažus neērtības un spriedzes pilnus brīžus. Mamma apprecējās vēlreiz. Izlaidumos, kāzās un kristībās bija savdabīgas situācijas. Nedomāju, ka mans tēvs un patēvs jebkad būtu sarokojušies vai runājuši viens ar otru, lai gan pagājuši gadu desmiti, kuru laikā viņi dažkārt bija spiesti atrasties viens otra tiešā tuvumā.

Es uzskatu, ka mans tēvs līdz pat nāves stundai joprojām bija iemīlējies manā mammā. Būdams dzīves salauzts alkoholiķis, viņš dažkārt piedzēries man zvanīja: "Kāpēc tu mani pameti, Andželīna?" Es atbildēju: "Es neesmu Andželīna! Es esmu tava meita!"

Kad mans toreiz vēl vīrs paziņoja par šķiršanos, man tās bija ēras beigas.

Es apraudāju fantāziju par laimīgo ģimenes dzīvi, ko biju konstruējusi savā prātā. Mans bijušais vīrs bieži man pārmeta mēģinājumu dzīvot kā idilliskā filmā. Es tiešām to biju mēģinājusi. Gribēju nodrošināt saviem bērniem bērnību, pēc kuras biju ilgojusies pati - bez vardarbības ģimenē, bez noslēpumiem un alkohola problēmām, pilnu ar ceļojumiem, jaukām privātskolām, pārgājieniem dabā. Pēc tam izrādījās, ka viņiem nemaz nav patikusi mūsu noslēgtā dzīve laukos. Un es sapratu, ka ārēji idilliskās ģimenes, ko vēroju, ir tikai mans iedomu auglis. Tāpat kā mūsējā.

Pēc šķiršanās es daudz strādāju ar sevi. Gāju uz terapijām. Atvēru savas dzīves Pandoras lādi un mēģināju tikt galā ar noslēpumiem, kas lauzās no tās ārā. Biju piecās rehabilitācijās, no kurām viena specializējās traumu ārstēšanā.

Es beidzot iemācījos, ka neviens nav atbildīgs par manu laimi, izņemot mani pašu.

Man ir žēl par gadiem, ko biju pavadījusi, klusi ubagojot atzinību par saviem sasniegumiem un saviem labajiem darbiem un visu darot citu labā. Es sapratu, ka liela daļa no manas rīcības motivācijas bija cerība, ka mani centieni nesīs ārējus apliecinājumus par manu pašvērtību.

Tagad es uzskatu, ka viss, kas notika, bija nepieciešams, lai novestu mani tur, kur es emocionāli esmu šodien. Katrs cilvēks un situācija man var būt mācību avots, neatkarīgi no tā, vai man tas patīk vai nē. Tagad saprotu, ka dažas lietas, kas man nepatīk citos, bieži atspoguļo to, ko neciešu sevī. Es daru visu iespējamo, lai labotu sava rakstura defektus un dzīvotu saskaņā ar savām vērtībām, nevis apkārtējo vērtībām.

Mana bijušā vīra kāzu dienā es pamodos ar melanholisku sajūtu. Man pat nobira dažas asaras. Kad draudzenes pamodās un pievienojās man pie ugunskura, lai iedzertu kovboju kafiju, viņu labais garastāvoklis un joki mani uzmundrināja. Mēs izbaudījām šo dienu, priecājoties viena par otras kompāniju un par dabas skaistumu. Devāmies garā haikinga pārgājienā un, kad sēdējām uz gludas klints, no kuras pavērās skats uz krāšņu ieleju, mani pārņēma atklāsme, ka šīs sievietes man vienmēr palīdzējušas skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ. Un tā bija arī šoreiz.

Tajā vakarā pēc vakariņām mēs sapulcējāmies nelielā, no akmeņiem būvētā paviljonā netālu no mūsu namiņa. Kamīnā dega uguns, un debesīs bija jauns mēness. Kāds vīrietis no blakus namiņa, ko nejauši satikām, ar prieku pildīja mana surogāttēva lomu un kā līgavu aizveda mani pa mazo akmens celiņu tieši pie kamīna.

Manas "līgavas māsas" man bija uzdāvinājušas kaut ko vecu (skaista vintāžas kaklarota manā mīļākajā maigi rozā krāsā), kaut ko jaunu (ar rokām darināts ziedu vainags ar nedaudz tilla, kas kalpoja kā plīvurs), kaut ko aizlienētu (maza, ar rokām darināta somiņa) un kaut ko zilu (auskari). Tāda ir tradīcija!

Katrai "līgavas māsai" ziedu buķetes vietā es biju iedevusi mazu ierāmētu fotogrāfiju, kurā biju ar katru no viņām. Katrai biju arī uzrakstījusi, iespējams, sentimentālu, bet patiesu tekstu, ko katra no viņām man nozīmē un ar ko katra no viņām ir skaista un īpaša.

Laulības ceremonijas laikā skaļi nolasīju visus tekstus no šīm fotogrāfijām. Mēs visas raudājām, līdz asarām aizkustināti bija pat svešinieki, kas nejauši bija ieradušies paviljonā. Kāda jauna sieviete pēc tam mani apskāva ar asarām acīs un teica, ka ar savu "pašlaulības" rituālu esmu viņai palīdzējusi tā, kā es nespēju pat iedomāties.

Pie kamīna es draudzeņu priekšā izteicu solījumus pašai sev.

Es mīlēšu sevi. Es izkopšu līdzjūtību pret sevi – tā ir prakse, kas man gadiem ilgi nav bijusi pazīstama. Es pati būšu atbildīga par savu laimi.

Es būšu pārliecināta par savu spēju paciest sāpes un virzīties tālāk. Es maksimāli izmantošu visu laiku, kas man atlicis šajā pasaulē. Es sevi pietiekami cienīšu, lai apzināti pavadītu sev atlikušo laiku — visdārgāko preci, ko neviens nevar atgūt. Man pietiek ar sevi un man nav vajadzīgs neviens cits, lai es justos kā vienots veselums. Kā es pati.

Pēc tam sekoja kāzu pieņemšana. Karstajā āra kublā. Zem zvaigznēm.

Es joprojām smaidu, kad atceros savas kāzas. Manas draudzenes ar prieku atceras nedēļas nogali un augstu vērtē kāzu ballīšu dāvanas, kuras es viņām uzdāvināju un kuras atklāj rakstura iezīmes, kuras es visvairāk apbrīnoju katrā no viņām.

Esmu sapratusi atšķirību, ko nozīmē būt vienam un vientuļam. Tagad es izbaudu savu kompāniju un nejūtos vientuļa.

Daži var uzskatīt, ka mans laulību pasākums ir muļķīgs un ka es to darīju, lai pievērstu sev uzmanību. Es saku: dzīvojiet un ļaujiet dzīvot citiem. Dariet lietas, kas baro jūsu garu. Meklējiet lietas, kas dara jūs priecīgus. Meklējiet sevi. Es sevi esmu atradusi, un tagad es to svinēšu katru dienu."